Psalmi 77

1 Azava dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani.

S svojim glasom sem klical k Bogu, celó s svojim glasom k Bogu in mi je prisluhnil.

2 Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma.

Na dan svoje stiske sem iskal Gospoda. Moja vnetja so se gnojila ponoči in niso odnehala. Moja duša je odklanjala, da bi bila potolažena.

3 Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela)

Spomnil sem se Boga in bil vznemirjen. Pritoževal sem se in moj duh je bil nadvladan. (Sela)

4 Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt.

Moje oči držiš budne. Tako sem vznemirjen, da ne morem govoriti.

5 Es pieminu vecos laikus, senos gadus,

Preudarjal sem [o] dneh iz davnine, letih starodavnih časov.

6 Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu.

Spominjam se svoje pesmi ponoči. Posvetujem se s svojim lastnim srcem in moj duh je storil marljivo preiskavo.

7 Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs?

›Ali bo Gospod za vedno zavračal ali ne bo več naklonjen?

8 Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem?

Je njegovo usmiljenje popolnoma odšlo za vedno? Ali njegova obljuba odpove na vékomaj?

9 Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela)

Je Bog pozabil biti milostljiv? Ali je v jezi zaprl svoja nežna usmiljenja?‹ (Sela)

10 Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt.

Rekel sem: »To je moja šibkost, toda spominjal se bom let desnice Najvišjega.«

11 Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem.

Spominjal se bom Gospodovih del. Zagotovo se bom spominjal tvojih čudežev od davnine.

12 Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari.

Premišljeval bom tudi o vsem tvojem delu in govoril o tvojih dejanjih.

13 Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs?

Tvoja pot, oh Bog, je v svetišču. Kdo je tako velik Bog kakor naš Bog?

14 Tu esi tas stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā.

Ti si Bog, ki dela čudeže. Med ljudstvom si oznanil svojo moč.

15 Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela)

S svojim laktom si odkupil svoje ljudstvo, Jakobove in Jožefove sinove. (Sela)

16 Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja.

Vode so te videle, oh Bog, vode so te videle, bile so prestrašene. Tudi globine so bile vznemirjene.

17 Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās.

Oblaki so izlivali vodo, nebo je pošiljalo zvok, tudi tvoje puščice so šle daleč.

18 Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.

Zvok tvojega groma je bil na nebu, bliski so razsvetljevali zemeljski [krog], zemlja je trepetala in se tresla.

19 Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas.

Tvoja pot je na morju in tvoja steza v velikih vodah in tvoje stopinje niso znane.

20 Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu.

Svoje ljudstvo vodiš kakor trop z Mojzesovo in Aronovo roko.