Psalmi 77

1 Azava dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani.

In finem, pro Idithun, Psalmus Asaph. Voce mea ad Dominum clamavi: voce mea ad Deum, et intendit mihi.

2 Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma.

In die tribulationis meæ Deum exquisivi, manibus meis nocte contra eum: et non sum deceptus. Renuit consolari anima mea,

3 Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela)

memor fui Dei, et delectatus sum, et exercitatus sum: et defecit spiritus meus.

4 Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt.

Anticipaverunt vigilias oculi mei: turbatus sum, et non sum locutus.

5 Es pieminu vecos laikus, senos gadus,

Cogitavi dies antiquos: et annos æternos in mente habui.

6 Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu.

Et meditatus sum nocte cum corde meo, et exercitabar, et scopebam spiritum meum.

7 Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs?

Numquid in æternum proiiciet Deus: aut non apponet ut complacitior sit adhuc?

8 Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem?

Aut in finem misericordiam suam abscindet, a generatione in generationem?

9 Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela)

Aut obliviscetur misereri Deus? aut continebit in ira sua misericordias suas?

10 Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt.

Et dixi nunc cœpi: hæc mutatio dexteræ Excelsi.

11 Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem.

Memor fui operum Domini: quia memor ero ab initio mirabilium tuorum,

12 Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari.

Et meditabor in omnibus operibus tuis: et in adinventionibus tuis exercebor.

13 Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs?

Deus in sancto via tua: quis Deus magnus sicut Deus noster?

14 Tu esi tas stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā.

tu es Deus qui facis mirabilia. Notam fecisti in populis virtutem tuam:

15 Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela)

redemisti in brachio tuo populum tuum, filios Iacob, et Ioseph.

16 Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja.

Viderunt te aquæ Deus, viderunt te aquæ: et timuerunt, et turbatæ sunt abyssi.

17 Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās.

Multitudo sonitus aquarum: vocem dederunt nubes. Etenim sagittæ tuæ transeunt:

18 Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.

vox tonitrui tui in rota. Illuxerunt coruscationes tuæ orbi terræ: commota est et contremuit terra.

19 Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas.

In mari via tua, et semitæ tuæ in aquis multis: et vestigia tua non cognoscentur.

20 Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu.

Deduxisti sicut oves populum tuum, in manu Moysi et Aaron.