Psalmi 77
1 Azava dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani.
Zborovođi. Po Jedutunu. Asafov. Psalam. Glasom svojim Bogu vapijem, glas mi se Bogu diže i on me čuje.
2 Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma.
U dan nevolje tražim Gospodina, noću mi se ruka neumorno pruža k njemu, ne može se utješit' duša moja.
3 Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela)
Spominjem se Boga i uzdišem; kad razmišljam, daha mi nestane.
4 Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt.
Vjeđe moje držiš, potresen sam, ne mogu govoriti.
5 Es pieminu vecos laikus, senos gadus,
Mislim na drevne dane i sjećam se davnih godina;
6 Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu.
razmišljam noću u srcu, mislim, i duh moj ispituje:
7 Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs?
“Hoće li Gospodin odbaciti zauvijek i hoće li ikad još biti milostiv?
8 Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem?
Je li njegova dobrota minula zauvijek, njegovo obećanje propalo za sva pokoljenja?
9 Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela)
Zar Bog je zaboravio da se smiluje, ili je gnjevan zatvorio smilovanje svoje?”
10 Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt.
I govorim: “Ovo je bol moja: promijenila se desnica Višnjega.”
11 Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem.
Spominjem se djela Jahvinih, sjećam se tvojih pradavnih čudesa.
12 Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari.
Promatram sva djela tvoja, razmatram ono što si učinio.
13 Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs?
Svet je tvoj put, o Bože: koji je bog tako velik kao Bog naš?
14 Tu esi tas stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā.
Ti si Bog koji čudesa stvaraš, na pucima si pokazao silu svoju.
15 Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela)
Mišicom si izbavio narod svoj, sinove Jakovljeve i Josipove.
16 Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja.
Vode te ugledaše, Bože, ugledaše te vode i ustuknuše, bezdani se uzburkaše.
17 Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās.
Oblaci prosuše vode, oblaci zatutnjiše gromom i tvoje strijele poletješe.
18 Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.
Grmljavina tvoja u vihoru zaori, munje rasvijetliše krug zemaljski, zemlja se zatrese i zadrhta.
19 Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas.
Kroz more put se otvori tebi i tvoja staza kroz vode goleme, a tragova tvojih nitko ne vidje.
20 Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu.
Ti si svoj narod vodio kao stado rukama Mojsija i Arona.
