Psalmi 74
1 Asafa pamācība. Ak Dievs, kāpēc Tu mūs mūžīgi atstūmis, un Tava dusmība kūp pār Tavas ganības avīm?
En Maskil af Asaf. Hvorfor har du, Gud, stødt os bort for evigt, hvi ryger din Vrede mod Hjorden, du røgter?
2 Piemini Savu draudzi, ko Tu mantojis no veciem laikiem, un Sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā Tu dzīvo.
Kom din Menighed i Hu, som du fordum vandt dig, — du udløste den til din Ejendoms Stamme — Zions Bjerg, hvor du har din Bolig.
3 Cel Savas kājas uz to mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā.
Løft dine Fjed til de evige Tomter: Fjenden lagde alt i Helligdommen øde.
4 Tavi pretinieki rūc Tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm.
Dine Fjender brøled i dit Samlingshus, satte deres Tegn som Tegn deri.
5 Tie izrādās, tā kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā.
Det saa ud, som naar man løfter Økser i Skovens Tykning.
6 Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem.
Og alt det udskaarne Træværk der! De hugged det sønder med Økse og Hammer.
7 Tie Tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna Tava vārda mājas vietu.
Paa din Helligdom satte de Ild, de skændede og nedrev dit Navns Bolig.
8 Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos(namus) pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši.
De tænkte: »Til Hobe udrydder vi dem!« De brændte alle Guds Samlingshuse i Landet.
9 Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs.
Vore Tegn, dem ser vi ikke, Profeter findes ej mer; hvor længe, ved ingen af os.
10 Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu vārdu mūžam?
Hvor længe, o Gud, skal vor Modstander smæde, Fjenden blive ved at haane dit Navn?
11 Kāpēc Tu atrauj Savu roku, ak, Savu labo roku? Izvelc to no Savas azotes un dari galu.
Hvorfor holder du din Haand tilbage og skjuler din højre i Kappens Fold?
12 Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pasniedz visu palīgu zemes virsū.
Vor Konge fra fordums Tid er dog Gud, som udførte Frelsens Værk i Landet.
13 Tu caur Savu spēku jūru esi pāršķīris, Tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī.
Du kløvede Havet med Vælde, knuste paa Vandet Dragernes Hoved;
14 Tu esi satriecis levijatana galvas, Tu to esi devis par barību tai tautai tuksnesī.
du søndrede Hovederne paa Livjatan og gav dem som Æde til Ørkenens Dyr;
15 Tu esi izšķēlis avotus un upes, Tu esi izkaltējis varenas upes.
Kilde og Bæk lod du vælde frem, du udtørred stedseflydende Strømme;
16 Tiem pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli.
din er Dagen, og din er Natten, du grundlagde Lys og Sol,
17 Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu Tu esi darījis.
du fastsatte alle Grænser paa Jord, du frembragte Sommer og Vinter.
18 Piemini to, ka ienaidnieks To Kungu nievā, un ģeķu ļaudis zaimo Tavu vārdu.
Kom i Hu, o HERRE, at Fjenden har haanet, et Folk af Daarer har spottet dit Navn!
19 Nenodod zvēram Savas ūbeles dvēseli, Savu bēdīgo pulku neaizmirsti mūžam.
Giv ikke Vilddyret din Turteldues Sjæl, glem ikke for evigt dine armes Liv;
20 Piemini to derību, jo zemes alas ir palikušas par slepkavu bedrēm.
se hen til Pagten, thi fyldte er Landets mørke Steder med Voldsfærds Boliger.
21 Lai nospiestais neaiziet ar kaunu, lai bēdīgie un nabagi slavē Tavu vārdu.
Lad ej den fortrykte gaa bort med Skam, lad de arme og fattige prise dit Navn!
22 Celies, Dievs, iztiesā Savas tiesas, piemini tās nievāšanas, kas Tev notiek no tiem ģeķiem ik dienas.
Gud, gør dig rede, før din Sag, kom i Hu, hvor du stadig smædes af Daarer,
23 Neaizmirsti Savu pretinieku kliegšanu; to troksni, kas vienmēr pret Tevi no Taviem ienaidniekiem.
lad ej dine Avindsmænds Røst uænset! Ustandseligt lyder dine Fjenders Larm!
