Psalmi 71

1 Uz tevi, Kungs, es paļaujos, ne mūžam neliec man palikt kaunā.

HERRE, jeg lider paa dig, lad mig aldrig i evighed skuffes.

2 Izglāb mani caur Savu taisnību un atsvabini mani, atgriez Savu ausi pie manis un atpestī mani.

Frels mig og udfri mig i din Retfærdighed, du bøje dit Øre til mig;

3 Esi man par patvērumu, kur es varu dzīvot, kur vienmēr varu bēgt. Tu esi solījis, mani atpestīt, jo Tu esi mans kalns un mana stiprā pils.

red mig og vær mig en Tilflugtsklippe, en Klippeborg til min Frelse; thi du er min Klippe og Borg!

4 Mans Dievs, izglāb mani no bezdievīgā rokas, no netaisnā un varas darītāja rokas,

Min Gud, fri mig ud af gudløses Haand, af Niddings og Voldsmands Kløer;

5 Jo Tu esi mana cerība, Kungs, Dievs, mana drošība no manas jaunības.

thi du er mit Haab, o Herre! Fra min Ungdom var HERREN min Tillid;

6 Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām, Tu mani esi izvilcis no mātes miesām, mana dziesma Tevi teic bez mitēšanās.

fra Moders Skød har jeg støttet mig til dig, min Forsørger var du fra Moders Liv, dig gælder altid min Lovsang.

7 Es esmu daudziem par ērmu, bet Tu esi mans stiprais patvērums.

For mange staar jeg som mærket af Gud, men du er min stærke Tilflugt;

8 Lai mana mute pildās ar Tavu teikšanu, cauru dienu ar Tavu godu.

min Mund er fuld af din Lovsang, af din Ære Dagen lang.

9 Neatmet mani vecumā, neatstāj mani, kad spēks man zūd.

Forkast mig ikke i Alderdommens Tid og svigt mig ikke, nu Kraften svinder;

10 Jo mani ienaidnieki mani aprunā, un kas uz manu dvēseli glūn, tie kopā spriež padomu

thi mine Fjender taler om mig, de, der lurer paa min Sjæl, holder Raad:

11 Sacīdami: Dievs viņu ir atstājis, dzenaties pakaļ, sagrābiet viņu, jo glābēja nav.

»Gud har svigtet ham! Efter ham! Grib ham, thi ingen frelser!«

12 Dievs, neesi tālu no manis, mans Dievs, steidzies man palīgā.

Gud, hold dig ikke borte fra mig, il mig til Hjælp, min Gud;

13 Lai top kaunā, lai iet bojā, kas manai dvēselei turas pretī, ar kaunu un smieklu lai top apsegti, kas meklē manu nelaimi.

lad dem blive til Skam og Skændsel, dem, der staar mig imod, lad dem hylles i Spot og Spe, dem, der vil mig ondt!

14 Bet es vienmēr cerēšu un vairošu visu Tavu slavu.

Men jeg, jeg vil altid haabe, blive ved at istemme din Pris;

15 Mana mute izteiks Tavu taisnību, cauru dienu Tavu pestīšanu, jebšu to nemāku izskaitīt.

min Mund skal vidne om din Retfærd, om din Frelse Dagen lang; thi jeg kender ej Ende derpaa.

16 Es staigāšu Tā Kunga spēkā, es pieminēšu Tavu taisnību, Tevi vien.

Jeg vil minde om den Herre HERRENS Vælde, lovsynge din Retfærd, kun den alene.

17 Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības; un līdz šim es pasludināju Tavus brīnumus.

Gud, du har vejledt mig fra min Ungdom af, dine Undere har jeg forkyndt til nu.

18 Tad nu arīdzan, kad vecums un sirmi mati ir klāt, neatstāj mani, ak Dievs, tiekams es Tavu elkoni būšu pasludinājis bērnu bērniem un Tavu stiprumu visiem pēcnākamiem.

Indtil Alderdommens Tid og de graanende Haar svigte du mig ikke, o Gud. End skal jeg prise din Arm for alle kommende Slægter.

19 Tava taisnība, ak Dievs, ir it augsta, Tu dari lielas lietas; Dievs, kas ir tāds kā Tu?

Din Vælde og din Retfærdighed naar til Himlen, o Gud; du, som øvede store Ting, hvo er din Lige, Gud?

20 Tu man lieci redzēt daudz bēdas un mokas, Tu mani darīsi atkal dzīvu, un mani izvilksi no zemes dziļumiem.

Du, som lod os skue mangefold Trængsel og Nød, du kalder os atter til Live og drager os atter af Jordens Dyb;

21 Vairo manu godu, un iepriecini mani atkal.

du vil øge min Storhed og atter trøste mig.

22 Es Tevi arī slavēšu ar stīgu skaņām par Tavu uzticību, mans Dievs; es Tevi slavēšu ar koklēm, ak Svētais iekš Israēla!

Til Gengæld vil jeg til Harpespil prise din Trofasthed, min Gud, lege paa Citer for dig, du Israels Hellige;

23 Manas lūpas gavilēs, kad es Tev dziedāšu, un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis.

juble skal mine Læber — ja, jeg vil lovsynge dig — og min Sjæl, som du udløste;

24 Un arī mana mēle Tavu taisnību izrunās cauru dienu, jo tie ir tapuši kaunā un apkaunoti, kas meklē manu nelaimi.

ogsaa min Tunge skal Dagen igennem forkynde din Retfærd, thi Skam og Skændsel faar de, som vil mig ilde.