Psalmi 69
1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: „lilijas“. Dievs, palīdz man; jo ūdeņi ir nākuši līdz pašai dvēselei.
(Til Sangmesteren. Til Liljerne. Af David.) Frels mig Gud, thi Vandene når mig til Sjælen,
2 Es grimstu dziļos dubļos, kur nevar stāvēt, es esmu nācis dziļos ūdeņos un viļņi mani apklāj.
jeg er sunket i bundløst Dynd, hvor der intet Fodfæste er, kommet i Vandenes Dyb, og Strømmen går over mig;
3 Es esmu piekusis no savas saukšanas, mans kakls ir aizsmacis, manas acis īgst, - tomēr es gaidu uz savu Dievu.
træt har jeg skreget mig, Struben brænder, mit Øje er mat af at bie på min Gud;
4 Vairāk nekā matu uz manas galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst; vareni ir tie, kas mani grib samaitāt, kas mani par nepatiesu ienīst; man jāmaksā, ko es neesmu laupījis.
flere end mit Hoveds Hår er de, der hader mig uden Grund, mange er de, som vil mig til Livs, uden Skel er mig fjendske; hvad jeg ikke har ranet, skal jeg dog erstatte!
5 Ak Dievs, Tu zini manu ģeķību, un mani noziegumi Tev nav apslēpti.
Gud, du kender min Dårskab, min Skyld er ej skjult for dig.
6 Lai pie manis netop kaunā, kas Tevi gaida, ak Kungs, Dievs Cebaot! lai pie manis netop kaunā, kas Tevi meklē, ak Israēla Dievs!
Lad mig ej bringe Skam over dem, som bier på dig, o Herre, Hærskarers HERRE, lad mig ej bringe Skændsel over dem der søger dig, Israels Gud!
7 Jo Tevis pēc es nesu negodu; mans vaigs ir apklāts ar kaunu.
Thi for din Skyld bærer jeg Spot, mit Åsyn dækkes af Skændsel;
8 Es esmu palicis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem.
fremmed er jeg for mine Brødre en Udlænding for min Moders Sønner.
9 Jo karstums Tava nama labad mani ir ēdis, un Tavu zaimotāju zaimošana ir kritusi uz mani.
Thi Nidkærhed for dit Hus har fortæret mig, Spotten mod dig er faldet på mig:
10 Un es raudu, un mana dvēsele gavē, bet tas man ir tapis par kaunu.
jeg spæged min Sjæl med Faste, og det blev mig til Spot;
11 Es esmu apvilcis maisu, bet es tiem esmu tapis par sakāmu vārdu.
i Sæk har jeg klædt mig, jeg blev dem et Mundheld.
12 Kas vārtos sēž, tie plukšķ par mani, un es esmu par smieklu vīna dzērājiem.
De, der sidder i Porten, taler om mig, ved Drikkelagene synger de om mig.
13 Bet es Tevi pielūdzu, Kungs, pieņēmīgā laikā; pēc Savas lielās žēlastības, ak Dievs, paklausi mani, pestīdams pēc Savas patiesības.
Men jeg beder, HERRE, til dig i Nådens Tid, o Gud, i din store Miskundhed svare du mig!
14 Izrauj mani no dubļiem, ka es neapslīkstu, ka es topu izglābts no nīdētājiem un no dziļiem ūdeņiem.
Frels mig med din trofaste Hjælp fra Dyndet, at jeg ikke skal synke; red mig fra dem, der hader mig, fra Vandenes Dyb,
15 Lai ūdens viļņi mani neapklāj, un dziļumi lai mani neaprij, un bedres malas lai nesagāžas kopā pār mani.
lad Strømmen ikke gå over mig; lad Dybet ikke sluge mig eller Brønden lukke sig over mig.
16 Paklausi mani, ak Kungs, jo Tava žēlastība ir laba; griezies pie manis pēc Savas lielās sirds žēlastības!
Svar mig, HERRE, thi god er din Nåde, vend dig til mig efter din store Barmhjertighed;
17 Un neapslēp Savu vaigu priekš Sava kalpa, jo man ir bail; steidzies, paklausi mani.
dit Åsyn skjule du ej for din Tjener, thi jeg er i Våde, skynd dig og svar mig;
18 Nāc klāt pie manas dvēseles, atpestī to, izglāb mani manu ienaidnieku dēļ.
kom til min Sjæl og løs den, fri mig for mine Fjenders Skyld!
19 Tu zini manu kaunu un manu negodu un manu apsmieklu; visi mani pretinieki ir Tavā priekšā.
Du ved, hvorledes jeg smædes og bærer Skam og Skændsel; du har Rede på alle mine Fjender.
20 Kauns man lauž sirdi, un es nīkstu; es gaidīju, vai kādam nebūtu žēl, bet nav, - un uz iepriecinātājiem, bet es neatrodu.
Spot har ulægeligt knust mit Hjerte; jeg bied forgæves på Medynk, på Trøstere uden at finde;
21 Un tie man žulti dod ēst un etiķi dzert, kad es gauži izslāpis.
de gav mig Malurt at spise og slukked min Tørst med Eddike.
22 Lai viņu galds viņu priekšā top par valgu, par atmaksu un par slazdu.
Lad Bordet foran dem blive en Snare, deres Takofre blive en Fælde;
23 Lai viņu acis top apstulbotas, ka tie neredz, un lai viņu gurni allažiņ šaubās.
lad Øjnene slukkes, så Synet svigter, lad Lænderne altid vakle!
24 Izgāz pār tiem Savu dusmību, un Tava karsta bardzība lai viņus sagrābj.
Din Vrede udøse du over dem din glødende Harme nå dem;
25 Viņu māja lai top par posta vietu, un neviena lai nav, kas dzīvo viņu dzīvokļos.
deres Teltlejr blive et Øde, og ingen bo i deres Telte!
26 Jo tie to vajā, ko Tu esi sitis, un apsmej mokas tiem, ko Tu ievainojis.
Thi de forfølger den, du slog, og øger Smerten for dem, du såred.
27 Lai tiem krājās noziegums uz noziegumu, ka tie nenāk pie Tavas taisnības.
Tilregn dem hver eneste Brøde lad dem ikke få Del i din Retfærd;
28 Izdeldē tos no dzīvības grāmatas, ka tie ar tiem taisniem netop uzrakstīti.
lad dem slettes af Livets Bog, ej optegnes blandt de retfærdige!
29 Bet es esmu bēdīgs un moku pilns; ak Dievs, Tava pestīšana lai mani paceļ.
Men mig, som er arm og lidende, bjærge din Frelse, o Gud!
30 Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un Viņu paaugstināšu ar pateicību.
Jeg vil prise Guds Navn med Sang og ophøje ham med Tak;
31 Tas patiks Tam Kungam vairāk nekā vērsis, kam ragi un nagi.
det er mer for HERREN end Okser end Tyre med Horn og Klove!
32 Tie bēdīgie raugās un priecājās, un jūs, kas Dievu meklējat, jūsu sirds dzīvos.
Når de ydmyge ser det, glæder de sig; I, som søger Gud, eders Hjerte oplives!
33 Jo Tas Kungs paklausa nabagus, un nenicina Savus cietumniekus.
Thi HERREN låner de fattige Øre, han agter ej fangne Venner ringe.
34 Lai Viņu teic debesis un zeme, jūra un viss, kas iekš tās kustās.
Himmel og Jord skal prise ham, Havet og alt, hvad der rører sig der;
35 Jo Dievs atpestīs Ciānu un uztaisīs Jūda pilsētas, un tie tur dzīvos un to iemantos.
thi Gud vil frelse Zion og opbygge Judas Byer; der skal de bo og tage det i Eje;
36 Un Viņa kalpu dzimums to iemantos, un kas Viņa Vārdu mīļo, tie tur dzīvos.
hans Tjeneres Afkom skal arve det, de, der elsker hans Navn, skal bo deri.
