Psalmi 66
1 Dziesma dziedātāju vadonim. Gavilējiet Dievam, visa zeme!
Til songmeisteren; ein song, ein salme. Ropa fagnadrop for Gud, all jordi!
2 Dziediet Viņa vārda godībai, teiciet Viņa godu.
Syng ut hans namns æra, gjev honom æra til hans pris!
3 Sakait uz Dievu: kāds bijājams Tu esi Savos darbos! Tavi ienaidnieki Tev padosies Tavas lielās varas pēc.
Seg til Gud: «Kor skræmelege dine verk er! For di store magt skuld må dine fiendar gjøla for deg.
4 Lai visa zeme Tevi pielūdz un Tev dzied, lai dzied Tavam Vārdam! (Sela)
All jordi skal tilbeda deg og syngja deg lov, dei skal syngja um ditt namn.» (Sela)
5 Nāciet un raugāt Dieva darbus. Viņš ir bijājams Savos darbos pie cilvēku bērniem.
Kom og sjå Guds gjerningar! Skræmeleg er han i gjerning mot menneskjeborni.
6 Viņš pārvērta jūru par sausumu, kājām varēja iet caur upi; par to mēs iekš Viņa priecājamies.
Han gjorde havet um til turrlende, gjenom elvi gjekk dei til fots; der gledde me oss i honom.
7 Viņš valda mūžīgi ar Savu spēku, Viņa acis raugās uz tautām, Viņš atkāpējiem neļauj paaugstināties. (Sela)
Han råder med sitt velde æveleg, hans augo gjæter heidningarne; dei tråssuge må ikkje upphøgja seg. (Sela)
8 Teiciet mūsu Dievu, jūs tautas, liekat dzirdēt Viņa teikšanas slavu.
De folk, lova vår Gud, og lat røysti av hans lovsong verta høyrd!
9 Viņš uztur dzīvas mūsu dvēseles un neliek slīdēt mūsu kājām.
han som heldt vår sjæl i live, og ikkje let vår fot vera ustød.
10 Jo Tu, Dievs, mūs esi pārbaudījis; Tu mūs esi kausējis, kā sudrabu kausē.
For du prøvde oss, Gud, du reinsa oss, som dei reinsar sylv.
11 Tu mums esi licis iekrist valgos, uz mūsu muguru Tu esi licis grūtu nastu.
Du førde oss inn i eit garn, du lagde ei tyngjande byrd på våre lender.
12 Tu cilvēkiem esi licis celties pār mūsu galvu; mēs bijām nākuši ugunī un ūdenī, bet Tu mūs esi izvedis pie atspirgšanas.
Du let menneskje fara yver vårt hovud, me kom i eld og vatn - men du førde oss ut til uppkveikjing.
13 Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev maksāšu savu apsolījumu,
Eg vil ganga inn i ditt hus med brennoffer; eg vil gjeva deg det eg hev lova,
14 Uz ko manas lūpas ir atdarījušās, un ko mana mute runājusi, kad man bija bail.
det som gjekk yver mine lippor, og som munnen min tala ut då eg var i naud.
15 Es tev upurēšu taukus dedzināmos upurus ar kvēpināšanu no auniem; es Tev upurēšu vēršus ar āžiem. (Sela)
Brennoffer av feite sauer vil eg ofra til deg med eim av verar, eg vil ofra både uksar og bukkar. (Sela)
16 Nāciet, klausāties visi, kas Dievu bīstaties: es jums izteikšu, ko Viņš darījis pie manas dvēseles.
Kom og høyr, so vil eg fortelja, alle de som ottast Gud, kva han hev gjort for mi sjæl.
17 Viņu es piesaucu ar savu muti, un Viņš tapa slavēts no manas mēles.
Til honom ropa eg med min munn, og lovsong var på tunga mi.
18 Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, tad Tas Kungs mani nebūtu klausījis.
Hadde eg stila på urett i mitt hjarta, vilde Herren ikkje høyra.
19 Bet tiešām, Dievs ir klausījis, manas lūgšanas balsi Viņš ņēmis vērā.
Men Gud hev høyrt, han lydde på mi bønerøyst.
20 Slavēts Dievs, kas nav atmetis manu lūgšanu, nedz novērsis Savu žēlastību no manis.
Lova vere Gud, som ikkje viste mi bøn ifrå seg og ikkje tok frå meg si miskunn!
