Psalmi 64

1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.

Ein Psalm Davids, vorzusingen. Höre, Gott, meine Stimme in meiner Klage; behüte mein Leben vor dem grausamen Feinde!

2 Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas.

Verbirg mich vor der Sammlung der Bösen, vor dem Haufen der Übeltäter,

3 Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus,

welche ihre Zunge schärfen wie ein Schwert, die mit ihren giftigen Worten zielen wie mit Pfeilen,

4 Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas.

daß sie heimlich schießen den Frommen; plötzlich schießen sie auf ihn ohne alle Scheu.

5 Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs?

Sie sind kühn mit ihren bösen Anschlägen und sagen, wie sie Stricke legen wollen, und sprechen: Wer kann sie sehen?

6 Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.

Sie erdichten Schalkheit und halten's heimlich, sind verschlagen und haben geschwinde Ränke.

7 Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.

Aber Gott wird sie plötzlich schießen, daß ihnen wehe tun wird.

8 Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs.

Ihre eigene Zunge wird sie fällen, daß ihrer spotten wird, wer sie siehet.

9 Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.

Und alle Menschen, die es sehen, werden sagen: Das hat Gott getan, und merken, daß es sein Werk sei.

10 Tas taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies.