Psalmi 64

1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.

Til Sangmesteren. En Salme af David.

2 Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas.

Hør, o Gud, min Røst, naar jeg klager, skærm mit Liv mod den rædsomme Fjende;

3 Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus,

skjul mig for Ugerningsmændenes Raad, for Udaadsmændenes travle Hob,

4 Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas.

der hvæsser Tungen som Sværd, lægger giftige Ord paa Buen

5 Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs?

for i Løn at ramme den skyldfri, ramme ham brat og uset.

6 Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.

Ihærdigt lægger de onde Raad, skryder af, at de lægger Snarer, siger: »Hvem skulde se os?«

7 Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.

De udtænker onde Gerninger, fuldfører en gennemtænkt Tanke — og Menneskets Indre og Hjerte er dybt.

8 Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs.

Da rammer Gud dem med en Pil, af Slaget rammes de brat;

9 Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.

han styrter dem for deres Tunges Skyld. Enhver, som ser dem, ryster paa Hovedet;

10 Tas taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies.

alle Mennesker frygter, forkynder, hvad Gud har gjort, og fatter hans Hænders Gerning; de retfærdige glædes i HERREN og lider paa ham, de oprigtige af Hjertet jubler til Hobe!