Psalmi 60

1 Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, iemācīt pēc: „lilija ir liecība“; Kad viņš kāvās ar Sīriešiem no Mezopotamijas un ar Sīriešiem no Cobas, un Joabs nāca atpakaļ un sakāva no Edomiešiem divpadsmit tūkstošus sāls ielejā. Dievs, Tu mūs esi atmetis, izkaisījis, Tu esi bijis dusmīgs, griezies atkal pie mums.

In finem, Pro his, qui immutabuntur, in tituli inscriptionem ipsi David in doctrinam, cum succendit Mesopotamiam Syriæ, et Sobal, et convertit Ioab, et percussit Idumæam in valle Salinarum duodecim millia. Deus repulisti nos, et destruxisti nos: iratus es, et misertus es nobis.

2 Tu zemi esi kustinājis un šķēlis, dziedini viņas plīsumus, jo viņa šaubās.

Commovisti terram, et conturbasti eam: sana contritiones eius, quia commota est.

3 Tu Saviem ļaudīm grūtumu esi licis redzēt, ar reibuma vīnu Tu mūs esi dzirdinājis.

Ostendisti populo tuo dura: potasti nos vino compunctionis.

4 Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad. (Sela)

Dedisti metuentibus te significationem: ut fugiant a facie arcus: Ut liberentur dilecti tui:

5 Lai Tavi mīļie taptu atsvabināti, tad palīdzi nu ar Savu labo roku un paklausi mūs!

salvum fac dextera tua, et exaudi me.

6 Dievs runā Savā svētā vietā, par to es priecājos; es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota ieleju.

Deus locutus est in sancto suo: Lætabor, et partibor Sichimam: et convallem tabernaculorum metibor.

7 Gileāds Man pieder, un Manasus Man pieder, un Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis.

Meus est Galaad, et meus est Manasses: et Ephraim fortitudo capitis mei. Iuda rex meus:

8 Moabs ir Mans mazgājamais trauks; Savu kāju Es stiepju pār Edomu; tu, Fīlistu zeme, kliedzi par Mani!

Moab olla spei meæ. In Idumæam extendam calceamentum meum: mihi alienigenæ subditi sunt.

9 Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas mani pavadīs līdz Edomam?

Quis deducet me in civitatem munitam? quis deducet me usque in Idumæam?

10 Vai ne tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku?

Nonne tu Deus, qui repulisti nos: et non egredieris Deus in virtutibus nostris?

11 Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas.

Da nobis auxilium de tribulatione: quia vana salus hominis.

12 Ar Dievu darīsim stiprus darbus. Viņš samīdīs mūsu pretiniekus.

In Deo faciemus virtutem: et ipse ad nihilum deducet tribulantes nos.