Psalmi 60
1 Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, iemācīt pēc: „lilija ir liecība“; Kad viņš kāvās ar Sīriešiem no Mezopotamijas un ar Sīriešiem no Cobas, un Joabs nāca atpakaļ un sakāva no Edomiešiem divpadsmit tūkstošus sāls ielejā. Dievs, Tu mūs esi atmetis, izkaisījis, Tu esi bijis dusmīgs, griezies atkal pie mums.
To the Overseer. — 'Concerning the Lily of Testimony,' a secret treasure of David, to teach, in his striving with Aram-Naharaim, and with Aram-Zobah, and Joab turneth back and smiteth Edom in the valley of Salt — twelve thousand. O God, Thou hadst cast us off, Thou hadst broken us — hadst been angry! — Thou dost turn back to us.
2 Tu zemi esi kustinājis un šķēlis, dziedini viņas plīsumus, jo viņa šaubās.
Thou hast caused the land to tremble, Thou hast broken it, Heal its breaches, for it hath moved.
3 Tu Saviem ļaudīm grūtumu esi licis redzēt, ar reibuma vīnu Tu mūs esi dzirdinājis.
Thou hast shewn Thy people a hard thing, Thou hast caused us to drink wine of trembling.
4 Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad. (Sela)
Thou hast given to those fearing thee an ensign. To be lifted up as an ensign Because of truth. (Selah)
5 Lai Tavi mīļie taptu atsvabināti, tad palīdzi nu ar Savu labo roku un paklausi mūs!
That Thy beloved ones may be drawn out, Save [with] Thy right hand, and answer us.
6 Dievs runā Savā svētā vietā, par to es priecājos; es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota ieleju.
God hath spoken in His holiness: I exult — I apportion Shechem, And the valley of Succoth I measure,
7 Gileāds Man pieder, un Manasus Man pieder, un Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis.
Mine [is] Gilead, and mine [is] Manasseh, And Ephraim [is] the strength of my head, Judah [is] my lawgiver,
8 Moabs ir Mans mazgājamais trauks; Savu kāju Es stiepju pār Edomu; tu, Fīlistu zeme, kliedzi par Mani!
Moab [is] my pot for washing, over Edom I cast my shoe, Shout, concerning me, O Philistia.
9 Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas mani pavadīs līdz Edomam?
Who doth bring me [to] a city of bulwarks? Who hath led me unto Edom?
10 Vai ne tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku?
Is it not Thou, O God? hast Thou cast us off? And dost Thou not go forth, O God, with our hosts!
11 Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas.
Give to us help from adversity, And vain [is] the deliverance of man.
12 Ar Dievu darīsim stiprus darbus. Viņš samīdīs mūsu pretiniekus.
In God we do mightily, And He treadeth down our adversaries!
