Psalmi 56

1 Dāvida sirds dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „mēmais balodis svešumā“; kad Fīlisti Gatā viņu bija saņēmuši. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki mani grib aprīt; cauru dienu pretinieks mani apbēdina.

Til songmeisteren, etter «Den mållause duva langt burte»; av David, ein miktam, då filistarane tok honom i Gat. Ver meg nådig, Gud, for menneskje vil sluka meg; heile dagen trengjer dei meg med strid.

2 Mani ienaidnieki cauru dienu mani grib aprīt, jo daudz ir, kas man pretī stāv lepnībā.

Dei vil sluka meg dei som lurar på meg, heile dagen; for mange er dei som i stormod strider imot meg.

3 Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos.

Den dagen då eg ottast, set eg mi lit til deg.

4 Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs?

Ved Gud skal eg lova hans ord, til Gud set eg lit, eg ottast ikkje, kva skulde kjøt kunna gjera meg?

5 Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu.

Heile dagen rengjer dei mine ord; alle deira tankar er imot meg til det som vondt er.

6 Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko.

Dei slær seg saman, dei lurer, dei vaktar på mine stig, då dei trår etter livet mitt.

7 Vai tad tie ar tādu netaisnību izglābsies? Gāz zemē, ak Dievs, tos ļaudis iekš dusmības!

Skulde dei med sin vondskap koma seg undan? Gud, støyt folkeslag ned i vreide!

8 Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā?

Du hev talt kor ofte eg hev fare på flugt, mine tåror er gøymde i di flaska; stend dei ikkje i di bok?

9 Tad mani ienaidnieki griezīsies atpakaļ tai dienā, kad es saukšu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani.

Då skal mine fiendar venda attende, den dagen eg ropar; det veit eg, at Gud er med meg.

10 Iekš Dieva es slavēšu to vārdu, iekš Tā Kunga es slavēšu to vārdu.

Ved Gud skal eg lova ordet; ved Herren skal eg lova ordet.

11 Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt?

Til Gud set eg lit, eg ottast ikkje; kva kann menneskje gjera meg?

12 Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus.

Gud, eg hev lovnader på meg til deg; eg vil løysa deim ut med takkoffer til deg.

13 Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, ir manu dvēseli no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā.

For du hev berga mi sjæl frå dauden, ja mine føter frå fall, so eg kann ferdast for Gud i ljoset åt dei livande.