Psalmi 56

1 Dāvida sirds dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „mēmais balodis svešumā“; kad Fīlisti Gatā viņu bija saņēmuši. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki mani grib aprīt; cauru dienu pretinieks mani apbēdina.

Dem Musikmeister, nach (der Singweise = Melodie) »Die stumme Taube der Ferne«; ein Lied von David, als die Philister ihn in Gath festgenommen hatten. Sei mir gnädig, o Gott, denn Menschen stellen mir nach!

2 Mani ienaidnieki cauru dienu mani grib aprīt, jo daudz ir, kas man pretī stāv lepnībā.

Meine Feinde stellen mir immerfort nach, ja viele sind’s, die in Hochmut mich befehden.

3 Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos.

In Zeiten, da mir angst ist, vertrau ich auf dich!

4 Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs?

Mit Gottes Hilfe werde sein Wort ich rühmen. Auf Gott vertrau’ ich, fürchte mich nicht; was können Menschen mir antun?

5 Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu.

Allzeit suchen sie meiner Sache zu schaden; gegen mich ist all ihr Sinnen gerichtet auf Böses.

6 Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko.

Sie rotten sich zusammen, lauern auf meine Schritte, dieweil sie nach dem Leben mir trachten.

7 Vai tad tie ar tādu netaisnību izglābsies? Gāz zemē, ak Dievs, tos ļaudis iekš dusmības!

Ob der Bosheit zahle ihnen heim, im Zorn laß die Völker niedersinken, o Gott!

8 Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā?

Meines Elends Tage hast du gezählt, meine Tränen in deinem Krüglein gesammelt; ja gewiß, sie stehen in deinem Buche verzeichnet.

9 Tad mani ienaidnieki griezīsies atpakaļ tai dienā, kad es saukšu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani.

So werden denn meine Feinde weichen, sobald (zu Gott) ich rufe; dessen bin ich gewiß, daß Gott mir beisteht.

10 Iekš Dieva es slavēšu to vārdu, iekš Tā Kunga es slavēšu to vārdu.

Mit Gottes Hilfe werde sein Wort ich rühmen, mit Hilfe des HERRN werde sein Wort ich rühmen.

11 Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt?

Auf Gott vertrau’ ich, fürchte mich nicht: was können Menschen mir antun?

12 Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus.

Mir obliegt es, dir, Gott, zu erfüllen meine Gelübde: Dankopfer ich will dir entrichten;

13 Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, ir manu dvēseli no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā.

denn du hast meine Seele vom Tode errettet, ja, meine Füße vom Straucheln, daß ich wandeln soll vor Gottes Angesicht im Lichte der Lebenden.