Psalmi 51
1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Kad pravietis Nātans pie viņa nāca, kad viņš bija gājis pie Batsebas. Apžēlojies par mani, ak Dievs, pēc Savas žēlastības, izdeldē manus pārkāpumus pēc Savas lielās sirdsžēlastības!
In finem, Psalmus David, Cum venit ad eum Nathan Propheta, quando intravit ad Bethsabee. Miserere mei Deus, secundum magnam misericordiam tuam. Et secundum multitudinem miserationum tuarum, dele iniquitatem meam.
2 Mazgā mani labi no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem.
Amplius lava me ab iniquitate mea: et a peccato meo munda me.
3 Jo es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir manā priekšā vienmēr.
Quoniam iniquitatem meam ego cognosco: et peccatum meum contra me est semper.
4 Tev vienam es esmu grēkojis un ļaunu darījis priekš Tavām acīm, ka Tu palieci taisns Savos vārdos un šķīsts Savā tiesā.
Tibi soli peccavi, et malum coram te feci: ut iustificeris in sermonibus tuis, et vincas cum iudicaris.
5 Redzi, noziedzībā esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi.
Ecce enim in iniquitatibus conceptus sum: et in peccatis concepit me mater mea.
6 Redzi, tev patīk sirds patiesība, tad dari man zināmu to apslēpto gudrību.
Ecce enim veritatem dilexisti: incerta, et occulta sapientiæ tuæ manifestasti mihi.
7 Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, ka topu šķīsts, mazgā mani, ka topu baltāks nekā sniegs.
Asperges me hyssopo, et mundabor: lavabis me, et super nivem dealbabor.
8 Liec man dzirdēt prieku un līksmību, ka tie kauli līksmojās, ko Tu esi satriecis.
Auditui meo dabis gaudium et lætitiam: et exultabunt ossa humiliata.
9 Apslēp Savu vaigu no maniem grēkiem un deldē visu manu noziegumu.
Averte faciem tuam a peccatis meis: et omnes iniquitates meas dele.
10 Radi iekš manis, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno iekš manis pastāvīgu garu.
Cor mundum crea in me Deus: et spiritum rectum innova in visceribus meis.
11 Nemet mani nost no Sava vaiga, un neatņem no manis Savu Svēto Garu.
Ne proiicias me a facie tua: et spiritum sanctum tuum ne auferas a me.
12 Atdod man atkal Savas pestīšanas prieku, un uzturi mani ar labprātīgu garu.
Redde mihi lætitiam salutaris tui: et spiritu principali confirma me.
13 Tad es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, ka grēcinieki pie Tevis atgriežas.
Docebo iniquos vias tuas: et impii ad te convertentur.
14 Izglābi mani no asins vainām, ak Dievs, tu Dievs mans Pestītājs; tad mana mēle slavēs Tavu taisnību.
Libera me de sanguinibus Deus, Deus salutis meæ: et exultabit lingua mea iustitiam tuam.
15 Kungs, atdari manas lūpas, tad mana mute izteiks Tavu slavu.
Domine, labia mea aperies: et os meum annunciabit laudem tuam.
16 Jo Tev netīk upuris, citādi es to gribētu dot, dedzināms upuris Tev nepatīk.
Quoniam si voluisses sacrificium, dedissem utique: holocaustis non delectaberis.
17 Dieva upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi.
Sacrificium Deo spiritus contribulatus: cor contritum, et humiliatum Deus non despicies.
18 Dari labu Ciānai pēc Savas labprātības, uztaisi Jeruzālemes mūrus.
Benigne fac Domine in bona voluntate tua Sion: ut ædificentur muri Ierusalem.
19 Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un visa(kopējais) sadedzināmais upuris, tad upurēs vēršus uz Tava altāra.
Tunc acceptabis sacrificium iustitiæ, oblationes, et holocausta: tunc imponent super altare tuum vitulos.
