Psalmi 50

1 Asafa dziesma. Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem.

2 No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu.

3 Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņa priekšā, un Viņam apkārt liela vētra.

4 Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt Savus ļaudis.

5 Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem.

6 Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela)

7 Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs.

8 Tavu upuru pēc Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr Manā priekšā.

9 No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem.

10 Jo visi meža zvēri Man pieder, tie lopi uz kalniem pa tūkstošiem.

11 Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā.

12 Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un viņas pilnums.

13 Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis?

14 Upurē Dievam pateicību un maksā tam Visuaugstam savus solījumus.

15 Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt.

16 Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē.

17 Kad tu tomēr ienīsti pārmācību, un laidi pār galvu Manus vārdus?

18 Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdz, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem.

19 Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību.

20 Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo.

21 To tu dari, un kad Es ciešu klusu, tad tu domā, ka Es tāds pat esmu kā tu; bet Es tevi pārmācīšu un tev to turēšu priekš acīm.

22 Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai Es nesaplosu, un izglābēja nav.

23 Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā; un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu Dieva pestīšanu.