Psalmi 50
1 Asafa dziesma. Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem.
Nitsara t’Iehovà Andrianañahare Tsitongerè, nikoike ty tane toy boak’ am-panjiriha’ i àndroy sikal’ am-pitsofora’e añe.
2 No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu.
Hirik’e Tsiône ao, ty hafoniran-kamotsotsoreñe, ty fireandreañan’ Añahare.
3 Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņa priekšā, un Viņam apkārt liela vētra.
Mb’ etoy i Andrianañaharen-tikañey, ie tsy hianjiñe; mamorototo aolo’e ty afo, iarisehoa’ ty tangololahy.
4 Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt Savus ļaudis.
Kanjie’e mb’andikerañe añ’abo eñe, naho mb’an-tane atoy hizaka’e ondati’eo:
5 Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem.
Atontono amako o norokoo, o nifañina amako an-tsoroñeo.
6 Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela)
Mitsey ty havantaña’e o likerañeo; amy te Ie ro Andrianañahare, Ie ty Mpizaka. Selà
7 Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs.
Mijanjiña ry ondatiko, le hivolan-dRaho; Ry Israeleo, hisesehako, Izaho ro Andrianañahare, Andrianañahare’o.
8 Tavu upuru pēc Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr Manā priekšā.
Tsy o fisoroña’oo ro añendahako azo, ie añatrefako eo nainai’e o enga fañoroa’oo.
9 No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem.
Tsy ho rambeseko boak’añ’akiba’o ao ty añombelahy, ndra hirik’an-golobo’o ao ty oselahy.
10 Jo visi meža zvēri Man pieder, tie lopi uz kalniem pa tūkstošiem.
Amy te hene ahiko ze biby añ’ala ao, naho ty añombe am-bohits’ arivo.
11 Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā.
Haiko iaby o voroñe am-bohitseo, Fonga ahiko ze misitsitse an-kivok’ ao.
12 Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un viņas pilnums.
Naho nikerè Raho, tsy ho nivolañe, amy te Ahiko ty voatse toy, naho ty halifora’e.
13 Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis?
Hihinañako hao ty nofo’ o añombeo? hinomako hao ty lio’ o oselahio?
14 Upurē Dievam pateicību un maksā tam Visuaugstam savus solījumus.
Engao aman’ Añahare ty sorom-pañandriañañe, naho avaho amy Andindimoneñey o nifantà’oo.
15 Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt.
Le koiho Raho añ’andro maha-an-koheke; ho hahako irehe, vaho hiasia’o.
16 Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē.
Fa hoe t’i Andrianañahare amo tsivokatseo Ino ty anoñona’o o fandiliakoo? vaho endese’o am-bava’o ao i fañinakoy?
17 Kad tu tomēr ienīsti pārmācību, un laidi pār galvu Manus vārdus?
Inao t’ie malain-dilo, naho afetsa’o amboho’o ao o entakoo.
18 Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdz, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem.
Ie manjo-mpikizo irehe, le no’o, vaho ireketa’o o karapiloo.
19 Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību.
Avotso’o an-kaloloañe ty falie’o, vaho mikilily fitake ty famele’o.
20 Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo.
Mitoboke irehe vaho mifosa rahalahy; dramote’o ty anan-drene’o.
21 To tu dari, un kad Es ciešu klusu, tad tu domā, ka Es tāds pat esmu kā tu; bet Es tevi pārmācīšu un tev to turēšu priekš acīm.
Ie anoe’o izay, hijomohoñe hao Raho? natao’o ho hambañe ama’o hao, toe endahako, vaho alahako añatrefam-pihaino’o eo o entako ty ama’oo.
22 Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai Es nesaplosu, un izglābēja nav.
Aa le ereñereo zao, ry mpandikok’ an’Andrianañahareo kera ho rangodrangoteko, ihe tsy amam-pañaha.
23 Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā; un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu Dieva pestīšanu.
Mañonjoñ’ Ahy ty mañenga sorom-pañandriañañe; vaho hampalangeseko amy mamantañe i fañaveloa’eiy ty fandrombahan’ Añahare.
