Psalmi 50
1 Asafa dziesma. Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem.
En Salme af Asaf. Gud, Gud HERREN taled og stævnede Jorden hid fra Sol i Opgang til Sol i Bjærge;
2 No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu.
fra Zion, Skønhedens Krone, viste Gud sig i Straaleglans
3 Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņa priekšā, un Viņam apkārt liela vētra.
— vor Gud komme og tie ikke! — Foran ham gik fortærende Ild, omkring ham rasede Storm;
4 Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt Savus ļaudis.
han stævned Himlen deroppe hid og Jorden for at dømme sit Folk:
5 Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem.
»Saml mig mine fromme, der sluttede Pagt med mig ved Ofre!«
6 Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela)
Og Himlen forkyndte hans Retfærd, at Gud er den, der dømmer. (Sela)
7 Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs.
Hør, mit Folk, jeg vil tale, Israel, jeg vil vidne imod dig, Gud, din Gud er jeg!
8 Tavu upuru pēc Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr Manā priekšā.
Jeg laster dig ikke for dine Slagtofre, dine Brændofre har jeg jo stadig for Øje;
9 No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem.
jeg tager ej Tyre fra dit Hus eller Bukke fra dine Stalde;
10 Jo visi meža zvēri Man pieder, tie lopi uz kalniem pa tūkstošiem.
thi mig tilhører alt Skovens Vildt, Dyrene paa de tusinde Bjerge;
11 Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā.
jeg kender alle Bjergenes Fugle, har rede paa Markens Vrimmel.
12 Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un viņas pilnums.
Om jeg hungred, jeg sagde det ikke til dig, thi mit er Jorderig og dets Fylde!
13 Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis?
Mon jeg æder Tyres Kød eller drikker Bukkes Blod?
14 Upurē Dievam pateicību un maksā tam Visuaugstam savus solījumus.
Lovsang skal du ofre til Gud og holde den Højeste dine Løfter.
15 Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt.
Og kald paa mig paa Nødens Dag; jeg vil udfri dig, og du skal ære mig,
16 Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē.
Men til Den gudløse siger Gud: Hvi regner du op mine Bud og fører min Pagt i Munden,
17 Kad tu tomēr ienīsti pārmācību, un laidi pār galvu Manus vārdus?
naar du dog hader Tugt og kaster mine Ord bag din Ryg?
18 Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdz, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem.
Ser du en Tyv, slaar du Følge med ham, med Horkarle holder du til,
19 Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību.
slipper Munden løs med ondt, din Tunge bærer paa Svig.
20 Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo.
Du sidder og skænder din Broder, bagtaler din Moders Søn;
21 To tu dari, un kad Es ciešu klusu, tad tu domā, ka Es tāds pat esmu kā tu; bet Es tevi pārmācīšu un tev to turēšu priekš acīm.
det gør du, og jeg skulde tie, og du skulde tænke, jeg er som du! Revse dig vil jeg og gøre dig det klart.
22 Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai Es nesaplosu, un izglābēja nav.
Mærk jer det, I, som glemmer Gud, at jeg ikke skal rive jer redningsløst sønder.
23 Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā; un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu Dieva pestīšanu.
Den, der ofrer Taksigelse, ærer mig; den, der agter paa Vejen, lader jeg se Guds Frelse.
