Psalmi 44
1 Koraha bērnu pamācība. Dziedātāju vadonim. Dievs, ar savām ausīm mēs to esam dzirdējuši, mūsu tēvi to mums ir teikuši: vienu darbu Tu esi darījis viņu laikā sendienās.
Psalmus, filiis Core ad intellectum.
2 Ar savu roku pagānus Tu esi izdzinis, bet viņus Tu esi dēstījis; tautas Tu esi mocījis, bet viņus Tu esi izplatījis.
Deus auribus nostris audivimus: patres nostri annunciaverunt nobis. Opus, quod operatus es in diebus eorum: et in diebus antiquis.
3 Jo tie to zemi caur savu zobenu nav iemantojuši, un viņu elkonis tiem nav palīdzējis, bet Tava labā roka un Tavs elkonis un Tava vaiga gaišums, jo Tev bija labs prāts pie tiem.
Manus tua gentes disperdidit, et plantasti eos: afflixisti populos, et expulisti eos:
4 Tu tas esi, ak Dievs, mans ķēniņš; sūti Jēkabam pestīšanu.
Nec enim in gladio suo possederunt terram, et brachium eorum non salvavit eos: Sed dextera tua, et brachium tuum, et illuminatio vultus tui: quoniam complacuisti in eis.
5 Ar Tevi mēs gribam sadauzīt savus ienaidniekus, Tavā vārdā gribam samīt, kas mums ceļas pretim.
Tu es ipse rex meus et Deus meus: qui mandas salutes Iacob.
6 Jo es neceru uz savu stopu, un mans zobens man nevar palīdzēt.
In te inimicos nostros ventilabimus cornu, et in nomine tuo spernemus insurgentes in nobis.
7 Bet Tu mūs izglābi no mūsu pretiniekiem, un Tu mūsu ienaidniekus lieci kaunā.
Non enim in arcu meo sperabo: et gladius meus non salvabit me.
8 Ar Dievu mēs lielāmies cauru dienu un pateicamies Tavam vārdam mūžīgi. (Sela)
Salvasti enim nos de affligentibus nos: et odientes nos confudisti.
9 Bet nu Tu mūs atstūmi un lieci mūs kaunā un neizej ar mūsu karaspēku.
In Deo laudabimur tota die: et in nomine tuo confitebimur in saeculum.
10 Tu mūs dzeni atpakaļ priekš mūsu pretiniekiem, ka mūsu ienaidnieki mūs aplaupa.
Nunc autem repulisti et confudisti nos: et non egredieris Deus in virtutibus nostris.
11 Tu mūs nodevi kā avis par barību, un mūs izkaisi starp pagāniem.
Avertisti nos retrorsum post inimicos nostros: et qui oderunt nos, diripiebant sibi.
12 Tu pārdevi Savus ļaudis pa velti, un nespriedi priekš viņiem nekādas maksas.
Dedisti nos tamquam oves escarum: et in gentibus dispersisti nos.
13 Tu mūs cēli par apsmieklu mūsu kaimiņiem, par nievāšanu un apmēdīšanu tiem, kas ir ap mums.
Vendidisti populum tuum sine pretio: et non fuit multitudo in commutationibus eorum.
14 Tu mūs dari par sakāmu vārdu starp pagāniem, ka tautas par mums galvu krata.
Posuisti nos opprobrium vicinis nostris, subsannationem et derisum his, qui sunt in circuitu nostro.
15 Cauru dienu mans negods man ir klāt, un kauns apklāj manu vaigu
Posuisti nos in similitudinem Gentibus: commotionem capitis in populis.
16 Mēdītāju un zaimotāju valodas pēc, ienaidnieku un atriebēju dēļ.
Tota die verecundia mea contra me est, et confusio faciei meae cooperuit me.
17 Viss tas mums uzgājis, taču mēs Tevi neesam aizmirsuši, nedz viltīgi darījuši pret Tavu derību.
A voce exprobrantis, et obloquentis: a facie inimici, et persequentis.
18 Mūsu sirds nav atpakaļ griezusies, nedz mūsu soļi noklīduši no Taviem ceļiem,
Haec omnia venerunt super nos, nec obliti sumus te: et inique non egimus in testamento tuo.
19 Ka Tu mūs tā satriec zvēru vidū, un mūs apklāj ar nāves ēnu.
Et non recessit retro cor nostrum: et declinasti semitas nostras a via tua:
20 Ja mēs būtu aizmirsuši sava Dieva vārdu, un pacēluši savas rokas uz kādu svešu dievu,
Quoniam humiliasti nos in loco afflictionis, et cooperuit nos umbra mortis.
21 Vai Dievs to nevarētu samanīt? Jo Viņš zina sirds noslēpumus.
Si obliti sumus nomen Dei nostri, et si expandimus manus nostras ad deum alienum:
22 Bet Tevis pēc mēs topam nāvēti visaugošu dienu, un topam turēti līdzi kaujamām avīm.
Nonne Deus requiret ista? ipse enim novit abscondita cordis. Quoniam propter te mortificamur tota die: aestimati sumus sicut oves occisionis.
23 Uzmosties, Kungs, kāpēc Tu guli? Mosties, neatstum mūžīgi.
Exurge, quare obdormis Domine? exurge, et ne repellas in finem.
24 Kāpēc Tu apslēpi Savu vaigu un aizmirsti mūsu bēdas un mokas?
Quare faciem tuam avertis, oblivisceris inopiae nostrae et tribulationis nostrae?
25 Jo mūsu dvēsele ir nospiesta pīšļos, mūsu vēders līp pie zemes.
Quoniam humiliata est in pulvere anima nostra: conglutinatus est in terra venter noster.
26 Celies mums par palīgu, un izglāb mūs Savas žēlastības dēļ.
Exurge Domine, adiuva nos: et redime nos propter nomen tuum.
