Psalmi 39
1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā.
Na da amane sia: i, “Na da dawa: iwane hamomu. Na da na gona: su amoga mae wadela: le hamoma: mu. Wadela: i hamosu dunu da na gadenene aligisia, na da sia: hamedafa sia: mu.”
2 Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās.
Na da ouiya: le esalu. Noga: i hou amolawane, na da hamedafa sia: i. Be na da bu baligiliwane se nabi.
3 Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli:
Amalalu, beda: su hou da na hasali dagoi. Na da bu dawa: lalu amola bu baligili beda: i galu. Na da adole ba: su ouiya: mu da hamedei. Na da Hina Godema amane adole ba: i,
4 Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu.
“Hina Gode! Na da habowali seda esaloma: bela: ? Na da habogala bogoma: bela: ? Nama adoma! Na esalusu da habogala dagoma: bela: ?”
5 Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela)
Di da nama esalusu dunumuni fawane i dagoi. Na esalusu da Dia siga hamedei agoane ba: sa. Dafawane! Esalebe dunu huluane afae afae ea esalusu da foga afae fulabole fasibi defele gala.
6 Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs.
Ea esalusu da baba ba: be defele amola seda hame gala. Ea hamobe huluane da udigili fawane hamosa. E da muni amola liligi gagadosa. Be amo fa: no lamu dunu e da hame dawa:
7 Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz Tevi.
Hina Gode! Amai galea, na da adi dafawane hamoma: beyale dawa: ma: bela: ? Na dafawane hamoma: beyale dawa: su da Dima dawa: lumu.
8 Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu.
Na wadela: i hou hamoi huluane, amoga Dia na gaga: ma. Amola gagaoui dunu ilia naba: le mae oufesega: ma: ma.
9 Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis.
Na da ouiya: i dialumu, na da sia: afae hame sia: mu. Bai na agoane se nabima: ne, Difawane agoane hahamonesi.
10 Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma.
Di da nama dawa: ma: ne olelesu se iasu bu mae ima! Na da Dia fane sali amoga bogomu agoai galebe.
11 Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība.(Sela.)
Dunu ilia da wadela: i hou galea fawane, Di da ilima se bidi iaha. Amola Di da aowaba agoane, ilia liligi amoga ilia da asigi amo wadela: lesisa. Dafawane! Osobo bagade dunu da foga afae fulabolesibi amo defele gala.
12 Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi.
Hina Gode! Na Dima sia: ne gadobe nabima! amola na Dima dini iabe nabima! Na da dinanea, nama fidila misa! Na da na aowalali defele, wahamusu dima sofe misi esala.
13 Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu.
Na da hedolowane asili, bu hame ba: muba: le, Dia na fonobahadi hahawane hamoma: ne, na yolesima.
