Psalmi 38

1 Dāvida dziesma, par piemiņu. Kungs, nesodi mani Savā dusmībā, un nepārmāci mani Savā bardzībā.

En Salme af David. Lehazkir.

2 Jo Tavas bultas man ir iespiedušās, un Tava roka pār mani nolaidusies.

HERRE, revs mig ej i din Vrede, tugt mig ej i din Harme!

3 Nekādas veselības nav pie manas miesas caur Tavu dusmību, nekāda miera nav manos kaulos caur maniem grēkiem.

Thi dine Pile sidder i mig, din Haand har lagt sig paa mig.

4 Jo mani noziegumi iet pāri pār manu galvu, kā grūta nasta tie man palikuši par daudz grūti.

Intet er karskt paa min Krop for din Vredes Skyld, intet uskadt i mine Ledemod for mine Synders Skyld;

5 Manas vātis smird un tek manas ģeķības dēļ.

thi over mit Hoved skyller min Brøde som en tyngende Byrde, for tung for mig.

6 Es eju salīcis un ļoti nospiests, cauru dienu es eju noskumis.

Mine Saar baade stinker og raadner, for min Daarskabs Skyld gaar jeg bøjet;

7 Jo manas iekšas ir moku pilnas, nekādas veselības nav pie manas miesas.

jeg er saare nedtrykt, sorgfuld vandrer jeg Dagen lang.

8 Es esmu pavisam sastindzis un sasists, es kaucu savas sirds vaimanās.

Thi Lænderne er fulde af Brand, intet er karskt paa min Krop,

9 Kungs, Tavā priekšā ir visa mana kārošana, un mana nopūšanās Tev nav apslēpta.

jeg er lammet og fuldkommen knust, jeg skriger i Hjertets Vaande.

10 Mana sirds trīc, mans spēks mani atstājis, arī pat manu acu gaismiņas man vairs nav.

HERRE, du kender al min Attraa, mit Suk er ej skjult for dig;

11 Mani mīļie un mani draugi stāv tālu nost no manas mocības, un mani tuvākie stāv no tālienes.

mit Hjerte banker, min Kraft har svigtet, selv mit Øje har mistet sin Glans.

12 Un kas manu dvēseli meklē, liek man valgus, un kas manu nelaimi meklē, runā postu un izdomā viltību cauru dienu.

For min Plages Skyld flyr mig Ven og Frænde, mine Nærmeste holder sig fjernt;

13 Bet es esmu kā kurls, kas nedzird, un kā mēms, kas neatver savu muti.

de, der vil mig til Livs, sætter Snarer, og de, der vil mig ondt, lægger Raad om Fordærv, de tænker Dagen igennem paa Svig.

14 Un es esmu kā vīrs, kas nedzird, un kam mutē vārdu pretim nav.

Men jeg er som en døv, der intet hører, som en stum, der ej aabner sin Mund,

15 Jo es gaidu, Kungs, uz Tevi, Tu paklausīsi, Kungs, mans Dievs.

som en Mand, der ikke kan høre, i hvis Mund der ikke er Svar.

16 Jo es sacīju: lai tie par mani nepriecājās; kad mana kāja šaubās, tad tie lai nelielās pret mani.

Thi til dig staar mit Haab, o HERRE, du vil bønhøre, Herre min Gud,

17 Jo es esmu pie pašas krišanas un manas sāpes ir vienmēr manā priekšā.

naar jeg siger: »Lad dem ikke glæde sig over mig, hovmode sig over min vaklende Fod!«

18 Jo savu noziegumu es izsūdzu, un man ir bail manu grēku dēļ.

Thi jeg staar allerede for Fald, mine Smerter minder mig stadig;

19 Bet mani ienaidnieki dzīvo un ir vareni, un kas mani par nepatiesu ienīst, tie vairojās.

thi jeg maa bekende min Skyld, maa sørge over min Synd.

20 Un kas ļaunu par labu maksā, tie stāv man pretim, tāpēc ka es uz labu dzenos.

Mange er de, der med Urette er mine Fjender, talrige de, der hader mig uden Grund,

21 Neatstājies no manis, Kungs, mans Dievs! neesi tālu no manis nost,

som lønner mig godt med ondt, som staar mig imod, fordi jeg søger det gode.

22 Steidzies man palīgā, Kungs, mana pestīšana!

HERRE, forlad mig ikke, min Gud, hold dig ikke borte fra mig, il mig til Hjælp, o Herre, min Frelse!