Psalmi 22
1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.
Andrianañahareko, Andrianañahareko, ino ty namorintseña’o ahiko? Ihe nitotse ami’ty fañimbàñ’ahy, amo volam-pitoreovakoo?
2 Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.
O Andrianañahareko, koiheko handro, fe tsy toiñe’o; haleñe, fe tsy mijanjiñe.
3 Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.
Toe masin-dRehe, imoneña’o ty fandrengea’ Israele.
4 Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.
Ama’o ty niatoan-droae’ay; niantoke iereo, le navotso’o.
5 Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.
Nikoaik’ ama’o, le nihahàñe; niato ama’o, le tsy nisalatse.
6 Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.
Oletse iraho, fa tsy ondaty; fosae’ raolombelo, naho mavoe’ ondatio.
7 Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:
Mañinje ahy am-piankahafañe hene mitari-tsoñy ze mahaoniñ’ahy, vaho mikofikofi-doha, ami’ty hoe:
8 Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.
Angao hiatoa’e t’Iehovà! Ie ro hañaha aze; apoho hasinta’e kanao noro’e!
9 Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.
Fa Ihe ro nañakatse Ahy an-koviñe ao; naho nampatokisa’o tam-patroan-dreneko eo.
10 Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.
Nafetsak’ ama’o iraho te niterake. Andrianañahareko irehe tan-kovin-dreneko ao.
11 Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.
Ko mitotse amako, fa antitotse o feh’ ohatseo, vaho tsy amam-pañolotse.
12 Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.
Mañarikatok’ ahiko o añombe-lahio; o maoza’ i Basaneo ro mañarikoboñ’ ahy.
13 Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.
Itañataña’ iareo vava, manahake ty fireñetan-diona mañaolo.
14 Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.
Nadoañe hoe rano iraho, mikalitroke iaby o taolakoo; fa karafo’ tantele ty troko, mitranak’ añ’ovako ao.
15 Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,
Mipike hoe tsilam-balàñe-tane o ozakoo, mipitek’ an-dañilañiko ty lelako; le nampandrea’o an-debo-kavilasy ao.
16 Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.
Miarikoboñe ahy o amboao; misarokohok’ amako ty kidìm-panao raty; fa trinofa’ iereo o tañakoo naho o tombokoo.
17 Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.
Mahaìake o taolako iabio iraho, sambae’ iareo, harefe’ iareo.
18 Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.
Ifanjarà’ iareo o sikikoo, ifanoe’iereo tsato-piso i sarokoy.
19 Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.
F’ihe, ry Iehovà, ko mihak’ amako, ry Mpañimba, malisà hañolots’ahy!
20 Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.
Avotsoro amy fibaray ty fiaiko, ty troko sarotse ami’ty fisorodidian’ amboa.
21 Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.
Hahao iraho am-bavan-diona! Toiño ty amo tsifan-drimoo!
22 Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.
Ho taroñeko an-drolongoko ty tahina’o; ho rengeako añivo’ i fivoriy.
23 Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.
Ry mpañeveñe am’ Iehovào: irengeo! ry hene’ tiri’ Iakobeo, ijejò, irevendreveño, ry afe’ Israeleo.
24 Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.
Amy te tsy nimavoe’e, tsy nampangorý aze ty hasotria’ o misotrio; naho tsy nañetaha’e laharañe, vaho jinanji’e t’ie nitoreo.
25 No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.
Boak’ ama’o ty saboko am-pivory bey ao; havahako añatrefa’ ze mañeveñ’ ama’o o nifantàkoo.
26 Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.
Hikama o rarakeo le ho anjañe; ho rengè’ o mipay azeo t’Iehovà; ho veloñe nainai’e ty arofo’ areo!
27 Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.
Songa hahatiahy naho hitolik’ am’ Iehovà o olon-taneo, sindre hitalaho añatrefa’o ty hasavereña’ ze kila’ ondaty.
28 Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.
A Iehovà i fifeheañey, Ie ty mpameleke o kilakila ondatio
29 Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.
Hikama naho hitalaho ze hene miraorao an-tane atoy; fonga hibokok’ añatrefa’e o mizotso mb’an-debokeo; vaho ze tsy mahatam-beloñe.
30 Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;
Hitoroñ’ Aze ty tiri’e; ho talilieñe amy tariratse manonjohiy i Talè,
31 Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.
Homb’eo iereo hitalily ty havantaña’e am’ondaty mbe hasamakeo— t’ie nahafonitse.
