Psalmi 22
1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.
(Til sangmesteren. Efter "morgenrødens hind". En salme af David.) Min Gud, min Gud, hvorfor har du forladt mig? Mit Skrig til Trods er Frelsen mig fjern.
2 Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.
Min Gud, jeg råber om Dagen, du svarer ikke, om Natten, men finder ej Hvile.
3 Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.
Og dog er du den hellige, som troner på Israels Lovsange.
4 Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.
På dig forlod vore Fædre sig, forlod sig, og du friede dem;
5 Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.
de råbte til dig og frelstes, forlod sig på dig og blev ikke til Skamme.
6 Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.
Men jeg er en Orm og ikke en Mand, til Spot for Mennesker, Folk til Spe;
7 Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:
alle, der ser mig, håner mig, vrænger Mund og ryster på Hovedet:
8 Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.
"Han har væltet sin Sag på HERREN; han fri ham og frelse ham, han har jo Velbehag i ham."
9 Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.
Ja, du drog mig af Moders Liv, lod mig hvile trygt ved min Moders Bryst;
10 Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.
på dig blev jeg kastet fra Moders Skød, fra Moders Liv var du min Gud.
11 Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.
Vær mig ikke fjern, thi Trængslen er nær, og ingen er der, som hjælper!
12 Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.
Stærke Tyre står omkring mig, Basans vældige omringer mig,
13 Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.
spiler Gabet op imod mig som rovgridske, brølende Løver.
14 Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.
Jeg er som Vand, der er udgydt, alle mine Knogler skilles, mit Hjerte er blevet som Voks, det smelter i Livet på mig;
15 Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,
min Gane er tør som et Potteskår til Gummerne klæber min Tunge, du lægger mig ned i Dødens Støv.
16 Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.
Thi Hunde står omkring mig, onde i Flok omringer mig, de har gennemboret mine Hænder og Fødder,
17 Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.
jeg kan tælle alle mine Ben; med Skadefryd ser de på mig.
18 Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.
Mine Klæder deler de mellem sig, om Kjortelen kaster de Lod.
19 Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.
Men du, o HERRE, vær ikke fjern, min Redning, il mig til Hjælp!
20 Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.
Udfri min Sjæl fra Sværdet, min eneste af Hundes Vold!
21 Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.
Frels mig fra Løvens Gab, fra Vildoksens Horn! Du har bønhørt mig.
22 Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.
Dit Navn vil jeg kundgøre for mine Brødre, prise dig midt i Forsamlingen:
23 Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.
"I, som frygter HERREN, pris ham, ær ham; al Jakobs Æt, bæv for ham, al Israels Æt!
24 Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.
Thi han foragtede ikke, forsmåede ikke den armes Råb, skjulte ikke sit Åsyn for ham, men hørte, da han råbte til ham!"
25 No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.
Jeg vil synge din Pris i en stor Forsamling, indfri mine Løfter iblandt de fromme;
26 Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.
de ydmyge skal spise og mættes; hvo HERREN søger, skal prise ham; deres Hjerte leve for evigt!
27 Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.
Den vide Jord skal mærke sig det og omvende sig til HERREN, og alle Folkenes Slægter skal tilbede for hans Åsyn;
28 Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.
thi HERRENs er Riget, han er Folkenes Hersker.
29 Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.
De skal tilbede ham alene, alle Jordens mægtige; de skal bøje sig for hans Åsyn, alle, der nedsteg i Støvet og ikke holdt deres Sjæl i Live.
30 Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;
Ham skal Efterkommeme tjene; om HERREN skal tales til Slægten, der kommer;
31 Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.
de skal forkynde et Folk, der fødes, hans Retfærd. Thi han greb ind.
