Psalmi 22

1 Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.

2 Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.

3 Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.

4 Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.

5 Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.

6 Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.

7 Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:

8 Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.

9 Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.

10 Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.

11 Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.

12 Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.

13 Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.

14 Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.

15 Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,

16 Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.

17 Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.

18 Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.

19 Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.

20 Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.

21 Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.

22 Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.

23 Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.

24 Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.

25 No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.

26 Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.

27 Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.

28 Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.

29 Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.

30 Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;

31 Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.