< Psalmi 18 >

1 Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums.
Til songmeisteren; av Herrens tenar David, som førde fram for Herren ordi i denne songen den dag då Herren hadde frelst honom frå alle hans fiendar og frå Saul. Og han sagde: Herre, eg hev deg hjarteleg kjær, min styrke!
2 Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs.
Herren er min berggrunn og mi festning og min frelsar; min Gud er mitt berg som eg flyr til, min skjold og mitt frelsehorn, mi borg.
3 Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem.
Eg kallar på Herren som er høglova, og vert frelst frå mine fiendar.
4 Nāves saites ap mani tinās, un Beliala(iznīcības) upes mani izbiedēja.
Daudsens reip var spente um meg, og bekkjer av vondskap skræmde meg.
5 Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. (Sheol h7585)
Helheims reip var snørde um meg, daudsens snaror fanga meg. (Sheol h7585)
6 Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs.
I mi trengsla kalla eg på Herren, og eg ropa til min Gud; han høyrde frå sitt tempel mi røyst, og mitt rop kom for hans andlit, til hans øyro.
7 Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad Viņš apskaitās.
Og jordi skok og riste seg, og grunnvollarne i fjelli skalv, og dei skok seg, for han var vreid.
8 Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm, un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.
Røyk steig upp or hans nase, og eld frå hans munn åt um seg; gloande kol loga frå honom.
9 Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.
Og han lægde himmelen og steig ned, og det var kolmyrker under hans føter.
10 Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, Viņš skrēja ātri uz vēja spārniem.
Og han for fram på kerub, og flaug og sveiv på vengjerne åt vinden.
11 Viņš lika tumsību Sev par apsegu, Viņa dzīvoklis ap Viņu bija ūdeņu tumsība un biezi padebeši.
Og han gjorde myrker til sitt åklæde rundt ikring seg, til sitt tjeld myrke vatn, tjukke skyer.
12 No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem.
Frå glansen for hans andlit for hans skyer fram, hagl og gloande kol.
13 Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi, krusu un degošus zibeņus.
Og Herren tora i himmelen, den Høgste let si røyst ljoda: hagl og gloande kol.
14 Un Viņš meta Savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja.
Og han sende ut sine piler og spreidde deim ikring, og eldingar i mengd og fortulla deim.
15 Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no Tavas bāršanās, - ak Kungs, no Tavu nāšu dvašas pūšanas.
Då kom djupålarne i vatnom til synes, og grunnvollarne i jordi vart berrsynte ved ditt trugsmål, Herre, ved andepusten frå din nase.
16 Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.
Han rette ut handi frå det høge, han greip meg; han drog meg upp or store vatn.
17 Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es.
Han frelste meg frå min megtige fiende og frå mine hatarar, for dei var meg for sterke.
18 Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.
Dei for imot meg på min motgangs dag; men Herren vart min studnad.
19 Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani.
Han førde meg ut i vidt rom; han frelste meg, for han hadde hugnad i meg.
20 Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod.
Herren gjorde med meg etter mi rettferd, han lønte meg etter reinleiken i mine hender.
21 Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva.
For eg tok vare på Herrens vegar og fall ikkje i vondskap frå min Gud.
22 Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.
For alle hans lover hadde eg for auga, hans bodord støytte eg ikkje frå meg.
23 Bet es esmu bezvainīgs Viņa priekšā un sargos no grēkiem.
Og eg var ulastande for honom og tok meg i vare for mi synd.
24 Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības priekš Viņa acīm.
Og Herren lønte meg etter mi rettferd, etter reinleiken i mine hender for hans augo.
25 Pie tiem svētiem Tu rādies svēts un pie tiem sirdsskaidriem Tu rādies skaidrs.
Mot den godlyndte syner du deg godlyndt, mot ulastande mann syner du deg ulastande,
26 Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini).
mot den reine syner du deg rein, mot den rangsnudde gjer du deg rang.
27 Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī un lepnas acis Tu pazemo.
For du frelser arme folk og tvingar høge augo ned.
28 Jo Tu apgaismo manu spīdekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsību.
For du let mi lampa lysa klårt, Herren, min Gud, gjer mitt myrker bjart.
29 Jo ar Tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem.
For ved deg renner eg mot herflokkar, og ved min Gud spring eg yver murar.
30 Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas.
Gud, ulastande er hans veg; Herrens ord er skirt, han er ein skjold for alle deim som flyr til honom.
31 Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs?
For kven er Gud forutan Herren, og kven er eit berg utan vår Gud?
32 Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus.
Den Gud som gyrder meg med kraft og gjer min veg ulastande,
33 Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā.
som gjev meg føter liksom hindarne og set meg upp på mine høgder,
34 Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus.
som lærer upp mine hender til strid, so mine armar spenner koparbogen.
35 Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava labā roka mani satur, un Tava laipnība mani paaugstina.
Og du gav meg di frelsa til skjold, di høgre hand studde meg, og di småminking gjorde meg stor.
36 Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši.
Du gjorde vidt rom åt mine stig under meg, og mine oklo vagga ikkje.
37 Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis.
Eg forfylgde mine fiendar og nådde deim og vende ikkje um fyrr eg hev gjort av med deim.
38 Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām.
Eg slo deim i knas, so dei vann ikkje reisa seg; dei fell under føter.
39 Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas.
Og du gyrde meg med kraft til striden; du bøygde under meg deim som stod upp imot meg.
40 Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu.
Du let mine fiendar snu ryggen til meg, og mine hatarar, deim rudde eg ut.
41 Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild.
Dei ropa - men der var ingen frelsar - til Herren, men han svarar deim ikkje.
42 Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām.
Og eg smuldrar deim som dust for vinden; som søyla på gator slo eg deim ut.
43 Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, Tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos.
Du frelste meg frå folke-ufred; du sette meg til hovud for heidningar; folk som eg ikkje kjende, tente meg.
44 Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies.
Ved gjetordet um meg lydde dei meg; framande folk smeikte for meg.
45 Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm.
Framande folk visna av og gjekk skjelvande ut or sine borger.
46 Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs.
Herren liver, og lova er han, mitt berg, og upphøgd er den Gud som meg frelser,
47 Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis;
den Gud som gjev meg hemn og legg folkeslag under meg,
48 Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, Tu mani izglāb no varas darītājiem.
som frelser meg frå mine fiendar; ja - du lyfter meg høgt yver deim som stend imot meg, frå valdsmannen bergar du meg.
49 Tāpēc, ak Kungs, es Tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt Tavam vārdam,
Difor vil eg prisa deg millom heidningarne, Herre, og lovsyngja ditt namn.
50 Jo Tu glābi Savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību Savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.
Han gjer frelsa stor for sin konge, og gjer miskunn mot den som er salva av honom, mot David og hans ætt til æveleg tid.

< Psalmi 18 >