Psalmi 18
1 Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums.
(Til sangmesteren. Af HERRENS tjener David, som sang HERREN denne sang, dengang HERREN havde frelst ham af alle hans fjenders og af Sauls hånd. Han sang: ) HERRE, jeg har dig hjerteligt kær, min Styrke!
2 Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs.
HERRE, min Klippe, min Borg. min Befrier, min Gud, mit Bjerg, hvortil jeg tyr, mit Skjold, mit Frelseshorn, mit Værn!
3 Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem.
Jeg påkalder HERREN, den Højlovede, og frelses fra mine Fjender.
4 Nāves saites ap mani tinās, un Beliala(iznīcības) upes mani izbiedēja.
Dødens Reb omsluttede mig, Ødelæggelsens Strømme forfærdede mig,
Dødsrigets Reb omspændte mig, Dødens Snarer faldt over mig; (Sheol h7585)
6 Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs.
i min Vånde påkaldte jeg HERREN og råbte til min Gud. Han hørte min Røst fra sin Helligdom, mit Råb fandt ind til hans Ører!
7 Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad Viņš apskaitās.
Da rystede Jorden og skjalv, Bjergenes Grundvolde bæved og rysted, thi hans Vrede blussede op.
8 Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm, un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.
Røg for ud af hans Næse, fortærende Ild af hans Mund, Gløder gnistrede fra ham.
9 Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.
Han sænkede Himlen, steg ned med Skymulm under sine Fødder;
10 Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, Viņš skrēja ātri uz vēja spārniem.
båret af Keruber fløj han, svæved på Vindens Vinger;
11 Viņš lika tumsību Sev par apsegu, Viņa dzīvoklis ap Viņu bija ūdeņu tumsība un biezi padebeši.
han omgav sig med Mulm som en Bolig, mørke Vandmasser, vandfyldte Skyer.
12 No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem.
Fra Glansen foran ham for der Hagl og Ildgløder gennem hans Skyer.
13 Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi, krusu un degošus zibeņus.
HERREN tordnede fra Himlen, den Højeste lod høre sin Røst, Hagl og Ildgløder.
14 Un Viņš meta Savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja.
Han udslyngede Pile, adsplittede dem, Lyn i Mængde og skræmmede dem.
15 Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no Tavas bāršanās, - ak Kungs, no Tavu nāšu dvašas pūšanas.
Vandenes Bund kom til Syne, Jordens Grundvolde blottedes ved din Trusel, HERRE, for din Vredes Pust.
16 Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.
Han udrakte Hånden fra det høje og greb mig, drog mig op af de vældige Vande,
17 Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es.
frelste mig fra mine mægtige Fjender, fra mine Avindsmænd; de var mig for stærke.
18 Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.
På min Ulykkes Dag faldt de over mig, men HERREN blev mig til Værn.
19 Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani.
Han førte mig ud i åbent Land, han frelste mig, thi han havde Behag i mig.
20 Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod.
HERREN gengældte mig efter min Retfærd, lønned mig efter mine Hænders Uskyld;
21 Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva.
thi jeg holdt mig til HERRENs Veje, svigted i Gudløshed ikke min Gud
22 Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis.
hans Bud stod mig alle for Øje, hans Lov skød jeg ikke fra mig.
23 Bet es esmu bezvainīgs Viņa priekšā un sargos no grēkiem.
Ustraffelig var jeg for ham og vogtede mig for Brøde.
24 Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības priekš Viņa acīm.
HERREN lønned mig efter min Retfærd, mine Hænders Uskyld, som stod ham for Øje!
25 Pie tiem svētiem Tu rādies svēts un pie tiem sirdsskaidriem Tu rādies skaidrs.
Du viser dig from mod den fromme, retsindig mod den retsindige,
26 Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini).
du viser dig ren mod den rene og vrang mod den svigefulde.
27 Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī un lepnas acis Tu pazemo.
De arme giver du Frelse, hovmodiges Øjne Skam!
28 Jo Tu apgaismo manu spīdekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsību.
Ja, min Lampe lader du lyse, HERRE, min Gud opklarer mit Mørke.
29 Jo ar Tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem.
Thi ved din Hjælp søndrer jeg Mure, ved min Guds Hjælp springer jeg over Volde.
30 Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas.
Fuldkommen er Guds Vej, lutret er HERRENs Ord. Han er et Skjold for alle, der sætter deres Lid til ham.
31 Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs?
Ja, hvem er Gud uden HERREN, hvem er en Klippe uden vor Gud,
32 Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus.
den Gud, der omgjorded mig med Kraft, jævnede Vejen for mig,
33 Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā.
gjorde mine Fødder som Hindens og gav mig Fodfæste på Højene,
34 Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus.
oplærte min Hånd til Krig, så mine Arme spændte Kobberbuen!
35 Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava labā roka mani satur, un Tava laipnība mani paaugstina.
Du gav mig din Frelses Skjold, din højre støttede mig, din Nedladelse gjorde mig stor;
36 Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši.
du skaffede Plads for mine Skridt, mine Ankler vaklede ikke.
37 Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis.
Jeg jog mine Fjender, indhentede dem, vendte først om, da de var gjort til intet,
38 Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām.
slog dem ned, så de ej kunde rejse sig, men lå faldne under min Fod.
39 Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas.
Du omgjorded mig med Kraft til Kampen, mine Modstandere tvang du i Knæ for mig;
40 Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu.
du slog mine Fjender på Flugt, mine Avindsmænd rydded jeg af Vejen.
41 Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild.
De råbte, men ingen hjalp, til HERREN, han svared dem ikke.
42 Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām.
Jeg knuste dem som Støv for Vinden, fejed dem bort som Gadeskarn.
43 Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, Tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos.
Du friede mig af Folkekampe, du satte mig til Folkeslags Høvding; nu tjener mig ukendte Folk;
44 Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies.
hører de om mig, lyder de mig, Udlandets Sønner kryber for mig;
45 Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm.
Udlandets Sønner vansmægter, slæber sig frem af deres Skjul.
46 Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs.
HERREN lever, højlovet min Klippe, ophøjet være min Frelses Gud,
47 Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis;
den Gud, som giver mig Hævn, tvinger Folkeslag under min Fod
48 Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, Tu mani izglāb no varas darītājiem.
og frier mig fra mine vrede Fjender! Du ophøjer mig over mine Modstandere, fra Voldsmænd frelser du mig.
49 Tāpēc, ak Kungs, es Tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt Tavam vārdam,
HERRE, derfor priser jeg dig blandt Folkene og lovsynger dit Navn,
50 Jo Tu glābi Savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību Savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.
du, som kraftig hjælper din Konge og viser din Salvede Miskundhed, David og hans Æt evindelig.
