Psalmi 17
1 Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām.
Usliši iskrenega, oh Gospod, bodi pozoren na moj klic, pazljivo prisluhni moji molitvi, ki ne prihaja iz hlinjenih ustnic.
2 No tava vaiga lai nāk mana tiesa; tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība.
Naj moja razsodba pride iz tvoje prisotnosti, naj tvoje oči gledajo stvari, ki so pravične.
3 Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt.
Preizkusil si moje srce, obiskal si me ponoči, preizkusil si me, pa ničesar nisi našel; odločen sem, da moja usta ne bodo grešila.
4 Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām.
Kar se tiče človeških del, sem se po besedi tvojih ustnic varoval pred stezami uničevalca.
5 Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.
Podpiraj mojo smer življenja po tvojih stezah, da moje stopinje ne zdrsnejo.
6 Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu.
Klical sem k tebi, kajti uslišal me boš, oh Bog. Nagni k meni svoje uho in usliši moj govor.
7 Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tvērās pie Tavas labās rokas.
Pokaži svojo čudovito ljubečo skrbnost, oh ti, ki s svojo desnico rešuješ tiste, ki svoje trdno upanje polagajo vate pred tistimi, ki se vzdigujejo proti njim.
8 Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani savu spārnu pavēnī
Varuj me kakor zenico očesa, skrij me pod senco svojih peruti,
9 No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās.
pred zlobnimi, ki me zatirajo, pred mojimi smrtnimi sovražniki, ki me obdajajo naokrog.
10 Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni.
Zajeti so v svojo lastno maščobo. S svojimi usti govorijo ponosno.
11 Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes.
Sedaj so nas obdali na naših korakih. Svoje oči so naravnali in pripognili k zemlji,
12 Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies.
kakor lev, ki je pohlepen po svojem plenu in kakor bi bil mlad lev, ki preži na skrivnih krajih.
13 Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā,
Vzdigni se, oh Gospod, razočaraj ga, vrzi ga dol. Osvobodi mojo dušo pred zlobnim, kar je tvoj meč,
14 No tiem ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem.
pred ljudmi, ki so tvoja roka, oh Gospod, pred ljudmi sveta, ki imajo svoj delež v tem življenju in katerih trebuh napolnjuješ s svojim skritim zakladom. Polni so otrok in preostanek svojega imetja zapustijo svojim otročičem.
15 Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja.
Kar se mene tiče, bom v pravičnosti gledal tvoj obraz. Ko se zbudim, bom nasičen s tvojo podobnostjo.
