Psalmi 147
1 Teiciet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt; šī teikšana ir mīlīga un pieklājās.
Hvalite Gospoda; ker dobro je prepevati Bogu našemu; ker prijetno, spodobno je hvaljenje.
2 Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti.
Zidar Jeruzalema Gospod, Izraelce zbira razkropljene.
3 Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.
On ozdravlja potrte v srci in obvezuje v njih bolečinah.
4 Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam.
Prešteva zvezd število, kliče jih, kolikor jih je, po imenih.
5 Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama.
Velik je Gospod, Bog naš, in mnoga moč njegova, razumnost njegova brezmerna.
6 Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei.
Krotke podpira Gospod, hudobne potiska noter do tal.
7 Pateiciet Tam Kungam ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm!
Pojte hvalne pesmi Gospodu, na strune prepevajte našemu Bogu.
8 Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem;
On zagrinja z gostimi oblaki nebesa; dež napravlja zemlji, daje, da seno rodevajo gore.
9 Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc.
Živež svoj daje živini, mladim krokarjem, ki čivkajo.
10 Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli.
Moči konjeve se ne veseli, stegna odličnega moža mu niso po volji;
11 Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību.
Po volji so Gospodu boječi se njega, kateri imajo nado v milosti njegovi.
12 Teici To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna.
S hvalo slávi Jeruzalem Gospoda, hvali Boga svojega, o Sijon.
13 Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā.
Ker zapahe tvojih vrát utrjuje, sinove tvoje blagoslavlja sredi tebe.
14 Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem.
Mir daje pokrajinam tvojim, z mozgom pšenice te siti.
15 Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds tek(izplatās) ar steigšanos.
Ko pošlje govor svoj na zemljo, urno izteče beseda njegova.
16 Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus.
Sneg daje kakor volno, slano razsiplje kakor pepél.
17 Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma?
Led svoj meče dol, kakor koščke; pred mrazom njegovim kdo prebije?
18 Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek.
Besedo svojo pošlje in jih raztaja; kakor hitro pihne veter svoj, iztekó vodé.
19 Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas,
Besede svoje naznanja Jakobu; postave svoje in pravice svoje Izraelu.
20 Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja!
Ni storil tako nobenemu narodu; zatorej ne poznajo tistih pravic. Aleluja.
