Psalmi 147
1 Teiciet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt; šī teikšana ir mīlīga un pieklājās.
Lover Herren! thi det er godt at synge vor Gud Psalmer; thi det er lifligt, Lovsang sømmer sig.
2 Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti.
Herren bygger Jerusalem, han samler de fordrevne af Israel.
3 Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.
Han helbreder dem, som have et sønderbrudt Hjerte, og forbinder deres Saar.
4 Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam.
Han sætter Tal paa Stjernerne, han nævner dem alle sammen ved Navn.
5 Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama.
Stor er vor Herre og vældig i Kraft, der er intet Maal paa hans Forstand.
6 Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei.
Herren oprejser de sagtmodige; de ugudelige fornedrer han til Jorden.
7 Pateiciet Tam Kungam ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm!
Svarer Herren med Taksigelse, synger vor Gud Psalmer til Harpe;
8 Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem;
ham, som bedækker Himmelen med Skyer, ham, som beskikker Regn paa Jorden, ham, som lader Græs gro paa Bjergene;
9 Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc.
ham, som giver Føde til Kvæget, til Ravnens Unger, som skrige.
10 Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli.
Hans Lyst er ikke Hestens Styrke; han har ikke Behag i Mandens raske Ben.
11 Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību.
Behag har Herren til dem, som ham frygte, som haabe paa hans Miskundhed.
12 Teici To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna.
O, Jerusalem! pris Herren; o, Zion! lov din Gud.
13 Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā.
Thi han har gjort dine Portes Stænger stærke, han har velsignet dine Børn i din Midte.
14 Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem.
Han beskikker Fred i dine Landemærker, han mætter dig med den bedste Hvede.
15 Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds tek(izplatās) ar steigšanos.
Han sender sit Ord til Jorden, hans Beføling løber saare hastelig.
16 Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus.
Han lader Sne lægge sig som Uld, han udstrør Rimfrost som Aske.
17 Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma?
Han udkaster sin Is som Billinger; hvo kan staa for hans Kulde?
18 Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek.
Han sender sit Ord og smelter den; han lader sit Vejr blæse, saa flyde Vandene hen.
19 Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas,
Han kundgør Jakob sine Ord, Israel sine Skikke og sine Love.
20 Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja!
Saaledes har han ikke gjort ved noget andet Folk, og Lovene dem kende de ikke. Halleluja!
