Psalmi 139
1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu mani pārmani un pazīsti.
Psalmus David, in finem. Domine probasti me, et cognovisti me:
2 Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes.
tu cognovisti sessionem meam, et resurrectionem meam.
3 Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi.
Intellexisti cogitationes meas de longe: semitam meam, et funiculum meum investigasti.
4 Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini.
Et omnes vias meas praevidisti: quia non est sermo in lingua mea.
5 Tu meties ap mani pakaļā un priekšā un turi Savu roku pār mani.
Ecce Domine tu cognovisti omnia novissima, et antiqua: tu formasti me, et posuisti super me manum tuam.
6 Šī atzīšana man ir visai brīnišķa un augsta, es to nevaru izprast.
Mirabilis facta est scientia tua ex me: confortata est, et non potero ad eam.
7 Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga?
Quo ibo a spiritu tuo? et quo a facie tua fugiam?
8 Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. (Sheol h7585)
Si ascendero in caelum, tu illic es: si descendero in infernum, ades. (Sheol h7585)
9 Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā.
Si sumpsero pennas meas diluculo, et habitavero in extremis maris:
10 Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs.
Etenim illuc manus tua deducet me: et tenebit me dextera tua.
11 Ja es sacītu: Lai tumsība mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani:
Et dixi: Forsitan tenebrae conculcabunt me: et nox illuminatio mea in deliciis meis.
12 Tad ir tumsība Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsība būtu kā gaisma.
Quia tenebrae non obscurabuntur a te, et nox sicut dies illuminabitur: sicut tenebrae eius, ita et lumen eius.
13 Jo Tu esi radījis manas īkstis, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās.
Quia tu possedisti renes meos: suscepisti me de utero matris meae.
14 Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin.
Confitebor tibi quia terribiliter magnificatus es: mirabilia opera tua, et anima mea cognoscet nimis.
15 Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos.
Non est occultatum os meum a te, quod fecisti in occulto: et substantia mea in inferioribus terrae.
16 Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti(miesas iedīgli), un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas.
Imperfectum meum viderunt oculi tui, et in libro tuo omnes scribentur: dies formabuntur, et nemo in eis.
17 Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits!
Mihi autem nimis honorificati sunt amici tui, Deus: nimis confortatus est principatus eorum.
18 Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis.
Dinumerabo eos, et super arenam multiplicabuntur: exurrexi, et adhuc sum tecum.
19 Ak Dievs, kaut Tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos.
Si occideris Deus peccatores: viri sanguinum declinate a me:
20 Tie par Tevi runā ar negantību un Tavi ienaidnieki lepojās ar viltu.
Quia dicitis in cogitatione: accipient in vanitate civitates suas.
21 Vai man nebūs ienīdēt, kas Tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret Tevi ceļas?
Nonne qui oderunt te Domine, oderam: et super inimicos tuos tabescebam?
22 Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki.
Perfecto odio oderam illos: et inimici facti sunt mihi.
23 Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas,
Proba me Deus, et scito cor meum: interroga me, et cognosce semitas meas.
24 Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu.
Et vide, si via iniquitatis in me est: et deduc me in via aeterna.
