Psalmi 139
1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu mani pārmani un pazīsti.
Zborovođi. Davidov. Jahve, proničeš me svega i poznaješ,
2 Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes.
ti znaš kada sjednem i kada ustanem, izdaleka ti već misli moje poznaješ.
3 Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi.
Hodam li ili ležim, sve ti vidiš, znani su ti svi moji putovi.
4 Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini.
Riječ mi još nije na jezik došla, a ti, Jahve, sve već znadeš.
5 Tu meties ap mani pakaļā un priekšā un turi Savu roku pār mani.
S leđa i s lica ti me obuhvaćaš, na mene si ruku svoju stavio.
6 Šī atzīšana man ir visai brīnišķa un augsta, es to nevaru izprast.
Znanje to odveć mi je čudesno, previsoko da bih ga dokučio.
7 Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga?
Kamo da idem od duha tvojega i kamo da od tvog lica pobjegnem?
8 Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. (Sheol h7585)
Ako se na nebo popnem, ondje si, ako u Podzemlje legnem, i ondje si. (Sheol h7585)
9 Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā.
Uzmem li krila zorina pa se naselim moru na kraj
10 Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs.
i ondje bi me ruka tvoja vodila, desnica bi me tvoja držala.
11 Ja es sacītu: Lai tumsība mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani:
Reknem li: “Nek' me barem tmine zakriju i nek' me noć umjesto svjetla okruži!” -
12 Tad ir tumsība Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsība būtu kā gaisma.
ni tmina tebi neće biti tamna: noć sjaji kao dan i tama kao svjetlost.
13 Jo Tu esi radījis manas īkstis, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās.
Jer ti si moje stvorio bubrege, satkao me u krilu majčinu.
14 Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin.
Hvala ti što sam stvoren tako čudesno, što su djela tvoja predivna. Dušu moju do dna si poznavao,
15 Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos.
kosti moje ne bjehu ti sakrite dok nastajah u tajnosti, otkan u dubini zemlje.
16 Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti(miesas iedīgli), un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas.
Oči tvoje već tada gledahu djela moja, sve već bješe zapisano u knjizi tvojoj: dani su mi određeni dok još ne bješe ni jednoga.
17 Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits!
Kako su mi, Bože, naumi tvoji nedokučivi, kako li je neprocjenjiv zbroj njihov.
18 Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis.
Da ih brojim? Više ih je nego pijeska! Dođem li im do kraja, ti mi preostaješ!
19 Ak Dievs, kaut Tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos.
De, istrijebi, Bože, zlotvora, krvoloci nek' odstupe od mene!
20 Tie par Tevi runā ar negantību un Tavi ienaidnieki lepojās ar viltu.
Jer podmuklo se bune protiv tebe, uzalud se dižu tvoji dušmani.
21 Vai man nebūs ienīdēt, kas Tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret Tevi ceļas?
Jahve, zar da ne mrzim tvoje mrzitelje? Zar da mi se ne gade protivnici tvoji?
22 Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki.
Mržnjom dubokom ja ih mrzim i držim ih svojim neprijateljima.
23 Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas,
Pronikni me svega, Bože, srce mi upoznaj, iskušaj me i upoznaj misli moje:
24 Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu.
pogledaj, ne idem li putem pogubnim i povedi me putem vječnim!
