Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

Psalmus David, Hieremiæ. Super flumina Babylonis, illic sedimus et flevimus: cum recordaremur Sion:

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

In salicibus in medio eius, suspendimus organa nostra.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

Quia illic interrogaverunt nos, qui captivos duxerunt nos, verba cantionum: Et qui abduxerunt nos: Hymnum cantate nobis de canticis Sion.

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

Quomodo cantabimus canticum Domini in terra aliena?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

Si oblitus fuero tui Ierusalem, oblivioni detur dextera mea.

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

Adhæreat lingua mea faucibus meis, si non meminero tui: Si non proposuero Ierusalem, in principio lætitiæ meæ.

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Memor esto Domine filiorum Edom, in die Ierusalem: Qui dicunt: Exinanite, exinanite usque ad fundamentum in ea.

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

Filia Babylonis misera: beatus, qui retribuet tibi retributionem tuam, quam retribuisti nobis.

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Beatus, qui tenebit, et allidet parvulos tuos ad petram.