Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

By rivers of Babylon — There we did sit, Yea, we wept when we remembered Zion.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

On willows in its midst we hung our harps.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

For there our captors asked us the words of a song, And our spoilers — joy: 'Sing ye to us of a song of Zion.'

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

How do we sing the song of Jehovah, On the land of a stranger?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

If I forget thee, O Jerusalem, my right hand forgetteth!

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

My tongue doth cleave to my palate, If I do not remember thee, If I do not exalt Jerusalem above my chief joy.

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Remember, Jehovah, for the sons of Edom, The day of Jerusalem, Those saying, 'Rase, rase to its foundation!'

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

O daughter of Babylon, O destroyed one, O the happiness of him who repayeth to thee thy deed, That thou hast done to us.

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

O the happiness of him who doth seize, And hath dashed thy sucklings on the rock!