Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

By the rivers of Babylon we sat down and wept when we thought about Zion.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

On the poplars there we hung our harps.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

There our captors required songs from us, and those who mocked us required us to be happy, saying, “Sing us one of the songs of Zion.”

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

How could we sing a song about Yahweh in a foreign land?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

If I ignore the memory of you, Jerusalem, let my right hand forget her skill.

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

Let my tongue cling to the roof of my mouth if I think about you no more, if I do not prefer Jerusalem more than my greatest delights.

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Call to mind, Yahweh, what the Edomites did on the day Jerusalem fell. They said, “Tear it down, tear it down to its foundations.”

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

Daughter of Babylon, soon to be destroyed— may the person be blessed, whoever pays you back for what you have done to us.

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

May the person be blessed, whoever takes and dashes your little ones against a rock.