Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

By the waters of Babylon there we sat, and we wept at the thought of Zion.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

There on the poplars we hung our harps.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

For there our captors called for a song: our tormentors, rejoicing, saying: “Sing us one of the songs of Zion.”

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

How can we sing the Lord’s song in the foreigner’s land?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

If I forget you, Jerusalem, may my right hand wither.

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

May my tongue stick to the roof of my mouth, if I am unmindful of you, or don’t set Jerusalem above my chief joy.

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Remember the Edomites, Lord, the day of Jerusalem’s fall, when they said, “Lay her bare, lay her bare, right down to her very foundation.”

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

Babylon, despoiler, happy are those who pay you back for all you have done to us.

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Happy are they who seize and dash your children against the rocks.