< Psalmi 137 >
1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.
By the rivers of Babylon, there we sat, and we also wept when we remembered Zion.
2 Savas kokles tur pakārām vītolos.
Upon the willows in her midst had we hung up our harps.
3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.
For there our captors demanded of us the words of song; and those that mocked us, joy, [saying, ] Sing for us one of the songs of Zion.
4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?
How should we sing the song of the Lord on the soil of the stranger?
5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.
If I forget thee, O Jerusalem, may my right hand forget—.
6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.
May my tongue cleave to my palate if I do not remember thee: if I recall not Jerusalem at the head of my joy.
7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.
Remember, O Lord, unto the children of Edom the day of Jerusalem; who said, Raze it, raze it, even to her very foundation.
8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;
O daughter of Babylon, who art wasted: happy he, that repayeth thee thy recompense for what thou hast done to us.
9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.
Happy he, that seizeth and dasheth thy babes against the rock.