Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

When we sat down by the rivers of Babylon we wept as we remembered Zion.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

We hung up our harps on the willow trees.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

For those who had taken us captive asked us for a song—our tormentors wanted us to sing a happy song from Jerusalem.

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

But how could we sing a song dedicated to the Lord in a pagan land?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

If I forget Jerusalem, may my right hand forget how to play;

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

May my tongue stick to the roof of my mouth if I don't remember you—if I don't consider Jerusalem my greatest joy.

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Lord, please remember what the people of Edom did on the day Jerusalem fell, the ones who said “Tear it down! Destroy it down to its foundations!”

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

Daughter of Babylon, you will be destroyed! Happy is the one who pays you back, who does to you what you did to us!

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Happy is the one who grabs your children and smashes them against the rocks!