Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

By the rivers of Babylon, there we sat down; yea, we wept when we remembered Zion.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

We hanged our harps upon the willows in the midst thereof.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

For there they that carried us away captive required of us a song; and they that made us wail [required] mirth, [saying, ] Sing us [one] of the songs of Zion.

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

How should we sing a song of Jehovah's upon a foreign soil?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

If I forget thee, Jerusalem, let my right hand forget [its skill];

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

If I do not remember thee, let my tongue cleave to my palate: if I prefer not Jerusalem above my chief joy.

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Remember, O Jehovah, against the sons of Edom, the day of Jerusalem; who said, Lay [it] bare, Lay [it] bare, down to its foundation!

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

Daughter of Babylon, who art to be laid waste, happy he that rendereth unto thee that which thou hast meted out to us.

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Happy he that taketh and dasheth thy little ones against the rock.