Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

By the rivers of Babylon we sat and wept when we remembered Zion.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

There on the willows we hung our harps,

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

for there our captors requested a song; our tormentors demanded songs of joy: “Sing us a song of Zion.”

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

How can we sing a song of the LORD in a foreign land?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

If I forget you, O Jerusalem, may my right hand cease to function.

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

May my tongue cling to the roof of my mouth if I do not remember you, if I do not exalt Jerusalem as my greatest joy!

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Remember, O LORD, the sons of Edom on the day Jerusalem fell: “Destroy it,” they said, “tear it down to its foundations!”

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

O Daughter of Babylon, doomed to destruction, blessed is he who repays you as you have done to us.

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Blessed is he who seizes your infants and dashes them against the rocks.