Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

By the rivers of Babylon, there we sat down, yea, we wept when we remembered Zion.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

Upon the willows in the midst of it we hung up our harps.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

For there those who led us captive required of us songs, and those who wasted us, mirth, saying, Sing for us one of the songs of Zion.

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

How shall we sing Jehovah's song in a foreign land?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

If I forget thee, O Jerusalem, let my right hand forget.

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

Let my tongue cling to the roof of my mouth, if I do not remember thee, if I do not prefer Jerusalem above my chief joy.

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Remember, O Jehovah, the day of Jerusalem against the sons of Edom, who said, Raze it, raze it, even to the foundation thereof.

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

O daughter of Babylon, who is to be destroyed, happy shall he be who rewards thee as thou have served us.

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Happy shall he be who takes and dashes thy little ones against the rock.