Psalmi 132
1 Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.
Sabo-Pionjonañe Ry Iehovà, tiahio t’i Davide ty amo falovilovia’eo.
2 Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:
Ty nifantà’e am’ Iehovà, ty nititiha’e amy Tsitongerè’ Iakobey:
3 Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;
Toe tsy hizilik’ an-kibohon- trañoko ao raho ndra hijoñe am-pandreako nivelareñe ho ahiko ao:
4 Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;
Tsy homeiko roro o masokoo, tsy hidrodreke o voho-masokoo,
5 Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.
ampara’ te hahatreavako toetse t’Iehovà, akiba ho a i Tsitongerè’ Iakobey.
6 Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.
Jinanji’ay e Efrata izay, tendrek’ an-kodobo’ i alay:
7 Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.
Antao hionjoñe mb’an-Kivoho’e ao; antao hitalaho am-pitongoàm-pandia’e eo.
8 Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;
Miongaha ry Iehovà, miheova mb’am-pitofà’o mb’eo, Ihe naho i vatam-pañinan-kaozara’oy.
9 Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.
Ho lafihen-kavantañañe o mpisoro’oo, hipoñak’ an-kaehake o noro’oo.
10 Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.
Ty amy Davide mpitoro’oy, ko ampitolihe’o añe ty lahara’ i noriza’oy.
11 Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.
Nifanta mahity amy Davide t’Iehovà, vaho tsy hafote’e, ty hoe: Hampiambesareko ami’ty fiambesam-panjakà’o eo ty boak’ am-pañova’o ao;
12 Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.
lehe ambe’ o ana’oo i fañinakoy naho ty taroko anareko iareo, le hiambesatse amy fiambesam-panjaka’oy nainai’e o ana’ iareoo.
13 Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.
Toe jinobo’ Iehovà ty Tsiône, i fañiria’e ho fimoneña’ey:
14 Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.
Etoy ty fitofako nainai’e tsy modo; atoa ty himoneñako, fa fisalalàko—
15 Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,
Hogogoeko ty riha’e, ho eneñeko mahakama o mahàtra’eo.
16 Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.
Hampisikineko fandrombahañe o mpisoro’eo, hisabo an-drebeke o noro’eo.
17 Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.
Ao ty hampitiriako ty tsifa’ i Davide; ao ty nañajariako failo’ i norizakoy.
18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.
Haombeko hasalarañe o rafelahi’eo, fe hipelapelatse añambone’e eo ty sabaka’e.
