Psalmi 132
1 Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.
Ein Stufenlied. Gedenke, Jehova, dem David alle seine Mühsal!
2 Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:
Welcher Jehova schwur, ein Gelübde tat dem Mächtigen Jakobs:
3 Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;
“Wenn ich hineingehe in das Zelt meines Hauses, wenn ich steige auf das Lager meines Bettes;
4 Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;
wenn ich Schlaf gestatte meinen Augen, Schlummer meinen Augenlidern;
5 Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.
bis ich eine Stätte finde für Jehova, Wohnungen für den Mächtigen Jakobs!”
6 Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.
Siehe, wir hörten von ihr in Ephrata, wir fanden sie in dem Gefilde Jaars.
7 Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.
Lasset uns eingehen in seine Wohnungen, niederfallen vor dem Schemel seiner Füße!
8 Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;
Stehe auf, Jehova, zu deiner Ruhe, du und die Lade deiner Stärke!
9 Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.
Laß deine Priester bekleidet werden mit Gerechtigkeit, und deine Frommen jubeln!
10 Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.
Um Davids, deines Knechtes, willen weise nicht ab das Angesicht deines Gesalbten!
11 Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.
Jehova hat dem David geschworen in Wahrheit, er wird nicht davon abweichen: “Von der Frucht deines Leibes will ich auf deinen Thron setzen.
12 Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.
Wenn deine Söhne meinen Bund und meine Zeugnisse bewahren, welche ich sie lehren werde, so sollen auch ihre Söhne auf deinem Throne sitzen immerdar.”
13 Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.
Denn Jehova hat Zion erwählt, hat es begehrt zu seiner Wohnstätte:
14 Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.
Dies ist meine Ruhe immerdar; hier will ich wohnen, denn ich habe es begehrt.
15 Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,
Seine Speise will ich reichlich segnen, seine Armen mit Brot sättigen.
16 Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.
Und seine Priester will ich bekleiden mit Heil, und seine Frommen werden laut jubeln.
17 Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.
Dort will ich das Horn Davids wachsen lassen, habe eine Leuchte zugerichtet meinem Gesalbten.
18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.
Seine Feinde will ich bekleiden mit Schande, und auf ihm wird seine Krone blühen.
