Psalmi 132
1 Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.
Sang til Festrejserne. HERRE, kom David i Hu for al hans Møje,
2 Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:
hvorledes han tilsvor HERREN, gav Jakobs Vældige et Løfte:
3 Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;
»Jeg træder ej ind i mit Huses Telt, jeg stiger ej op paa mit Leje,
4 Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;
under ikke mine Øjne Søvn, ikke mine Øjenlaag Hvile,
5 Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.
før jeg har fundet HERREN et Sted, Jakobs Vældige en Bolig!«
6 Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.
»Se, i Efrata hørte vi om den, fandt den paa Ja'ars Mark;
7 Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.
lad os gaa hen til hans Bolig, tilbede ved hans Fødders Skammel!«
8 Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;
»HERRE, bryd op til dit Hvilested, du og din Vældes Ark!
9 Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.
Dine Præster være klædte i Retfærd, dine fromme synge med Fryd!
10 Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.
For din Tjener Davids Skyld afvise du ikke din Salvede!«
11 Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.
HERREN tilsvor David et troværdigt, usvigeligt Løfte: »Af din Livsens Frugt vil jeg sætte Konger paa din Trone.
12 Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.
Saafremt dine Sønner holder min Pagt og mit Vidnesbyrd, som jeg lærer dem, skal ogsaa deres Sønner sidde evindelig paa din Trone!
13 Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.
Thi HERREN har udvalgt Zion, ønsket sig det til Bolig:
14 Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.
Her er for evigt mit Hvilested, her vil jeg bo, thi det har jeg ønsket.
15 Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,
Dets Føde velsigner jeg, dets fattige mætter jeg med Brød,
16 Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.
dets Præster klæder jeg i Frelse, dets fromme skal synge med Fryd.
17 Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.
Der lader jeg Horn vokse frem for David, sikrer min Salvede Lampe.
18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.
Jeg klæder hans Fjender i Skam, men paa ham skal Kronen straale!«
