< Psalmi 132 >
1 Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.
Hodočasnička pjesma.
2 Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:
Spomeni se, o Jahve, Davida i sve revnosti njegove: kako se Jahvi zakleo, zavjetovao Snazi Jakovljevoj:
3 Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;
“Neću ući u šator doma svog nit' uzaći na ležaj svoje postelje,
4 Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;
neću pustit' snu na oči nit' počinka dati vjeđama,
5 Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.
dok Jahvi mjesto ne nađem, boravište Snazi Jakovljevoj.”
6 Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.
Eto, čusmo za nj u Efrati, nađosmo ga u Poljima jaarskim.
7 Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.
Uđimo u stan njegov, pred noge mu padnimo!
8 Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;
“Ustani, o Jahve, pođi k svom počivalištu, ti i Kovčeg sile tvoje!
9 Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.
Svećenici tvoji nek' se obuku u pravednost, pobožnici tvoji nek' radosno kliču!
10 Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.
Poradi Davida, sluge svojega, ne odvrati lica od svog pomazanika!”
11 Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.
Jahve se zakle Davidu zakletvom tvrdom od koje neće odustati: “Potomka tvoje utrobe posadit ću na prijestolje tvoje.
12 Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.
Budu li ti sinovi Savez moj čuvali i naredbe kojima ih učim, i sinovi će njini dovijeka sjedit' na tvom prijestolju.”
13 Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.
Jer Jahve odabra Sion, njega zaželje sebi za sjedište.
14 Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.
“Ovo mi je počivalište vječno, boravit ću ovdje jer tako poželjeh.
15 Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,
Žitak ću njegov blagosloviti, siromahe nahraniti kruhom.
16 Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.
Svećenike njegove u spas ću odjenuti, sveti će njegovi kliktati radosno.
17 Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.
Učinit ću da ondje za Davida rog izraste, pripravit ću svjetiljku za svog pomazanika.
18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.
U sram ću mu obući dušmane, a na njemu će blistat' vijenac moj.”