Psalmi 129

1 Svētku dziesma. Tie mani daudzkārt apbēdinājuši no manas jaunības, tā lai Israēls saka;

De trængte mig haardt fra min Ungdom af — saa sige Israel! —

2 Tie mani daudzkārt apbēdinājuši no manas jaunības, bet tie mani nav pārvarējuši.

de trængte mig haardt fra min Ungdom af; dog kunde de ikke overvælde mig.

3 Arāji ir aruši uz manas muguras, tie savas vagas garas dzinuši.

Plovmændene pløjede paa min Ryg, de droge deres Furer lange.

4 Tas Kungs ir taisns, Viņš sacirtis bezdievīgo valgus.

Herren er retfærdig, han overhuggede de ugudeliges Reb.

5 Lai top kaunā un atpakaļ dzīti visi kas Ciānu ienīst.

De skulle beskæmmes og vige tilbage, alle de, som hade Zion.

6 Lai tie top kā zāle uz jumtiem, kas nokalst, pirms tā top plūkta,

De skulle blive som Græs paa Tagene, som tørres, førend nogen oprykker det;

7 Ar ko pļāvējs nepilda savu roku, nedz kopiņu sējējs savu klēpi.

af hvilket Høstmanden ikke fylder sin Haand, ej heller den, som binder Neg, sin Arm.

8 Un tie, kas garām iet, lai nesaka: Tā Kunga svētība lai nāk pār jums, mēs jūs svētījam Tā Kunga Vārdā.

Og de, som gaa forbi, sige ikke: Herrens Velsignelse være over eder! Vi velsigne eder i Herrens Navn.