Psalmi 12

1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim uz astoņām stīgām. Palīdz, ak Kungs! Jo svētie ir zustin zuduši, un ticīgo ir maz starp cilvēku bērniem.

Til sangmesteren, efter Sjeminit; en salme av David. Frels, Herre! for de fromme er borte, de trofaste er forsvunnet blandt menneskenes barn.

2 Tie runā nelietību ikviens ar savu tuvāko; lūpām smaidīdami, ar divējādu sirdi tie runā.

Løgn taler de, hver med sin næste, med falske leber; med tvesinnet hjerte taler de.

3 Lai Tas Kungs izdeldē visu liekulību, to mēli, kas runā lielību,

Herren utrydde alle falske leber, den tunge som taler store ord,

4 Kas saka: mēs pārvarēsim ar savu mēli, mūsu mute ir ar mums; kas mums ir par kungu?

dem som sier: Ved vår tunge skal vi få overhånd, våre leber er med oss, hvem er herre over oss?

5 Tad nu nabagu postīšanas dēļ un bēdīgo nopūšanās dēļ Es celšos, saka Tas Kungs: Es došu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojās.

For de elendiges ødeleggelses skyld, for de fattiges sukks skyld vil jeg nu reise mig, sier Herren; jeg vil gi dem frelse som stunder efter den.

6 Tā Kunga vārdi ir šķīsti vārdi, kā sudrabs mālu traukā kausēts un septiņkārt šķīstīts.

Herrens ord er rene ord, likesom sølv som er renset i en smeltedigel i jorden, syv ganger renset.

7 Kaut Tu, ak Kungs, tos gribētu pasargāt, kaut Tu mūs gribētu paglabāt no šīs cilts mūžīgi.

Du, Herre, vil bevare dem, du vil vokte dem for denne slekt evindelig.

8 Bezdievīgie lepni staigā visapkārt, kur netiklība augsti ceļas starp cilvēku bērniem.

Rundt omkring svermer de ugudelige, når skarn er ophøiet blandt menneskenes barn.