Psalmi 119
1 Svētīgi tie, kas nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā Tā Kunga bauslībā.
Sæle er dei som gjeng ein ulastande veg, dei som ferdast i Herrens lov!
2 Svētīgi tie, kas Viņa liecības tur, kas no visas sirds Viņu meklē,
Sæle er dei som tek vare på hans vitnemål, som søkjer honom av alt sitt hjarta,
3 Netaisnību nedara, bet staigā pa Viņa ceļiem.
dei som ikkje gjer urett, men vandrar på hans vegar.
4 Tu esi pavēlējis, Tavus baušļus cieti sargāt.
Du hev gjeve dine fyresegner, at ein skal halda deim vel.
5 Kaut mani ceļi uz to vien dzītos, Tavus likumus sargāt.
Å, kunde vegarne mine verta faste, so eg heldt dine fyreskrifter!
6 Kad es raudzīšos uz visiem Taviem baušļiem, tad netapšu kaunā.
Då skal eg ikkje verta til skammar når eg gjev gaum etter alle dine bodord.
7 Es Tev pateikšos ar skaidru sirdi, kad būšu mācījies Tavas taisnības tiesas.
Eg vil takka deg av eit ærlegt hjarta når eg lærer dine rettferdsdomar.
8 Es turēšu Tavus likumus; neatstāj mani pavisam.
Dine fyreskrifter vil eg halda, du må ikkje reint forlata meg.
9 Kā jauneklis savu ceļu turēs šķīstu? Kad viņš turas pēc Taviem vārdiem.
Korleis skal ein ungdom halda stigen sin rein? Når han held seg etter ditt ord.
10 Es Tevi meklēju no visas sirds; neliec man nomaldīties no Taviem baušļiem.
Av alt mitt hjarta hev eg søkt deg, lat meg ikkje villast burt frå dine bodord!
11 Es paturu Tavus vārdus savā sirdī, ka negrēkoju pret Tevi.
I hjarta mitt hev eg gøymt ditt ord, so eg ikkje skal synda imot deg.
12 Slavēts esi Tu, Kungs; māci man Tavus likumus.
Lova vere du, Herre! Lær meg dine fyreskrifter!
13 Ar savām lūpām es izteikšu visas Tavas mutes tiesas.
Med lipporne mine hev eg forkynt alle rettar frå din munn.
14 Es priecājos par Tavas liecības ceļu kā vien par kādu mantu.
Eg er glad i vegen etter dine vitnemål som i all rikdom.
15 Es pārdomāju Tavas pavēles un ņemu vērā Tavus ceļus.
På dine fyresegner vil eg grunda og skoda på dine stigar.
16 Es priecājos par Taviem likumiem; Tavu vārdu es neaizmirstu.
I dine fyreskrifter vil eg hava hugnad, og ikkje vil eg gløyma ditt ord.
17 Dari labu Savam kalpam, ka es dzīvoju un pasargu Tavu vārdu.
Gjer vel imot din tenar, at eg må liva! so vil eg halda ditt ord.
18 Atdari manas acis, ka es uzlūkoju Tavas bauslības brīnumus.
Lat upp augo mine, at eg kann skoda underlege ting i di lov!
19 Es esmu svešinieks virs zemes; neapslēp priekš manis Tavus baušļus.
Ein gjest er eg på jordi, løyn ikkje dine bodord for meg!
20 Mana dvēsele ir satriekta caur ilgošanos pēc Tavām tiesām vienmēr.
Mi sjæl er sunderknasa av lengting etter dine rettar all tid.
21 Tu rāji pārgalvjus, tos nolādētos, kas no Taviem baušļiem nomaldās.
Du hev truga dei stormodige, dei forbanna, som fer vilt frå dine bodord.
22 Novērs no manis kaunu un negodu, jo es turu Tavas liecības.
Tak burt frå meg skam og vanvyrdnad! for dine vitnemål hev eg teke vare på.
23 Kaut arī lieli kungi sēž un runā pret mani, bet Tavs kalps apdomā Tavus likumus.
Jamvel hovdingar hev sete i samrøda mot meg; din tenar grundar på dine fyreskrifter.
24 Tavas liecības ir mans prieks un padoms.
Dine vitnemål er og min hugnad, dei er mine rådgjevarar.
25 Mana dvēsele līp pie pīšļiem; dari man dzīvu pēc Tava Vārda.
Mi sjæl ligg nedi dusti, haldt meg i live etter ditt ord!
26 Es izteicu savus ceļus, un Tu mani paklausi; māci man Tavus likumus.
Eg fortalde um mine vegar, og du svara meg; lær meg dine fyreskrifter!
27 Liec man saprast Tavu likumu ceļus, ka es varu pārdomāt Tavus brīnumus.
Lat meg få skyna vegen etter dine fyresegner! So vil eg grunda på dine under.
28 Mana dvēsele raud noskumusi; stiprini mani ar Tavu Vārdu.
Mi sjæl græt av sorg; reis meg upp etter ditt ord!
29 Novērs no manis viltības ceļu un dāvini man Tavu bauslību.
Snu lygnevegen burt frå meg, og unn meg di lov!
30 Patiesības ceļu es esmu izredzējies, Tavas tiesas esmu licis savā priekšā.
Truskaps veg hev eg valt, dine rettar hev eg sett framfyre meg.
31 Es turos pie Tavām liecībām, ak Kungs, nepamet mani kaunā.
Eg heng fast ved dine vitnemål, Herre, lat meg ikkje verta til skammar!
32 Kad Tu manu sirdi atvieglini, tad es teku Tavas bauslības ceļu.
Vegen etter dine bodord vil eg springa, for du trøystar mitt hjarta.
33 Māci man, Kungs, Tavu likumu ceļus, ka es tos pasargu līdz galam.
Herre, vis meg vegen etter dine fyreskrifter! so vil eg fara honom alt til endes.
34 Dod man saprašanu, ka es Tavu bauslību sargu un to turu no visas sirds.
Gjev meg skyn, so vil eg taka vare på di lov og halda henne av alt mitt hjarta.
35 Vadi mani uz Tavas bauslības ceļu, jo pie tā man ir labs prāts.
Leid meg på dine bodords stig, for han er til hugnad for meg.
36 Loki manu sirdi pie Tavām liecībām, un ne pie mantu kārības.
Bøyg mitt hjarta til dine vitnemål og ikkje til urett vinning!
37 Nogriez manas acis, ka tās neskatās uz nelietību, dari mani dzīvu uz Tava ceļa.
Vend augo mine burt, so dei ikkje ser etter fåfengd, haldt meg i live på din veg!
38 Apstiprini Savam kalpam Tavu vārdu, tiem par labu, kas Tevi bīstas.
Uppfyll for din tenar ordet ditt, som gjer at ein ottast deg!
39 Novērs manu kaunu, par ko es bīstos, jo Tavas tiesas ir labas.
Tak burt ifrå meg mi skjemsla som eg er rædd, for dine rettar er gode.
40 Redzi, es mīlu Tavas pavēles; dari mani dzīvu pēc Tavas taisnības.
Sjå, eg lengtar etter dine fyresegner, haldt meg i live ved di rettferd.
41 Kungs, lai man nāk Tava žēlastība, Tava pestīšana pēc Tava vārda,
Lat di miskunn, Herre, koma yver meg, di frelsa etter ditt ord!
42 Ka varu atbildēt savam mēdītājam, jo es paļaujos uz Tavu vārdu.
Eg vil gjeva svar til honom som spottar meg; for eg lit på ditt ord.
43 Un neatrauj pavisam no manas mutes patiesības vārdu, jo es ceru uz Tavām tiesām.
Riv ikkje sannings ord so reint or munnen min, for på dine domar ventar eg.
44 Es turēšu Tavu bauslību vienmēr, mūžīgi mūžam.
Stødt vil eg halda di lov, æveleg og alltid.
45 Un es staigāšu bez bēdām, jo es meklēju Tavas pavēles.
Lat meg ferdast i det frie, for eg spør etter dine fyresegner!
46 Par Tavām liecībām es runāšu ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā.
Eg vil tala um dine vitnemål for kongar, og eg skal ikkje verta til skammar.
47 Es priecājos par Taviem baušļiem, ko es mīlēju.
Eg vil frygda meg ved dine bodord, som eg elskar.
48 Un es paceļu savas rokas pie Taviem baušļiem, ko es mīlēju, un pārdomāju Tavus likumus.
Eg vil lyfta mine hender til dine bodord som eg elskar, og eg vil grunda på dine fyreskrifter.
49 Piemini Savam kalpam to vārdu, uz ko Tu man lieci cerēt.
Kom i hug ditt ord til din tenar, med di du hev gjeve meg von!
50 Šī ir mana iepriecināšana manās bēdās, jo Tava apsolīšana mani dara dzīvu.
Det er mi trøyst i min vesaldom, at ditt ord hev halde meg i live.
51 Pārgalvji mani apsmej pārlieku, bet es neatkāpjos no Tavas bauslības.
Ovmodige hev spotta meg mykje, frå di lov hev eg ikkje vike.
52 Kungs, kad es pieminu Tavas tiesas no senlaikiem, tad topu iepriecināts.
Eg kom i hug, Herre, dine domar frå gamle dagar, og eg vart trøysta.
53 Lielas dusmas mani pārņēmušas to bezdievīgo dēļ, kas Tavu bauslību atstāj.
Brennande harm hev eg vorte på dei ugudlege som forlet di lov.
54 Tava bauslība ir mana dziesma manas svešniecības namā.
Dine fyreskrifter hev vorte mine lovsongar i det hus der eg bur som framand.
55 Kungs, naktī es pieminu Tavu vārdu un turu Tavu bausli.
Um natti kom eg ditt namn i hug, Herre, og eg heldt di lov.
56 Tā ir mana manta, ka es turu Tavas pavēles.
Dette timdest meg, at eg fekk taka vare på dine fyreskrifter.
57 Tu, Kungs, esi mana daļa; es esmu solījis, turēt Tavus Vārdus.
Herren er min lut, sagde eg, med di eg heldt dine ord.
58 Es Tevi pielūdzu no visas sirds; esi man žēlīgs pēc Tavas apsolīšanas.
Eg naudbad deg av alt mitt hjarta: «Ver miskunnsam imot meg etter ditt ord!»
59 Es apdomāju savus ceļus un griežu savas kājas pie Tavām liecībām.
Eg tenkte på mine vegar og vende mine føter til dine vitnemål.
60 Es steidzos un nekavējos, Tavus baušļus turēt.
Eg skunda meg og tøvra ikkje med å halda dine bodord.
61 Bezdievīgie man apmetuši valgus, taču es neaizmirstu Tavu bauslību.
Bandi til dei ugudlege hev snørt meg inn, di lov hev eg ikkje gløymt.
62 Nakts vidū es ceļos, Tev pateikties par Tavas taisnības tiesām.
Midt på natti stend eg upp og vil takka deg for dine rettferdslover.
63 Es piebiedrojos visiem, kas Tevi bīstas, un visiem, kas tur Tavas pavēles.
Eg held meg til alle deim som ottast deg, og som held dine fyresegner.
64 Kungs, zeme ir pilna Tavas žēlastības; māci man Tavus likumus.
Av di miskunn, Herre, er jordi full; lær meg dine fyreskrifter!
65 Tu dari labu Savam kalpam, ak Kungs, pēc Sava vārda.
Tenaren din hev du gjort vel imot, Herre, etter ditt ord.
66 Māci man labu saprašanu un atzīšanu, jo es ticu Taviem baušļiem.
Lær meg god skynsemd og kunnskap! for eg trur på dine bodord.
67 Pirms tapu pazemots, es alojos; bet nu es turu Tavu Vārdu.
Fyrr eg vart nedbøygd, for eg vilt, men no held eg ditt ord.
68 Tu esi labs un dari labu, māci man Tavus likumus.
Du er god og gjer godt, lær meg dine fyreskrifter!
69 Pārgalvji izperē melus pret mani, bet es turu Tavas pavēles no visas sirds.
Dei ovmodige hev spunne i hop lygn imot meg, av alt mitt hjarta held eg dine fyresegner.
70 Viņu sirds ir bieza kā tauki, bet es priecājos par Tavu bauslību.
Deira hjarta er feitt som talg; eg fegnast ved di lov.
71 Labi man, ka esmu apbēdināts, lai mācos Tavus likumus.
Det var godt for meg at eg vart nedbøygd, so eg kunde læra dine fyreskrifter.
72 Tavas mutes bauslība man ir labāka nekā tūkstoši zelta un sudraba.
Lovi frå din munn er betre for meg enn tusund stykke gull og sylv.
73 Tavas rokas mani radījušas un taisījušas; dari mani gudru, ka es mācos Tavus baušļus.
Dine hender hev gjort meg og laga meg til, gjev meg skyn, so eg kann læra dine bodord!
74 Kas Tevi bīstas, mani uzlūko un priecājās; jo es gaidu uz Taviem vārdiem.
Dei som ottast deg, skal sjå meg og gleda seg, for på ditt ord ventar eg.
75 Es zinu, Kungs, ka Tavas tiesas ir taisnas, un Tu mani esi pazemojis pēc Tavas uzticības.
Eg veit, Herre, at dine domar er rettferd, og at du i truskap hev bøygt meg ned.
76 Lai jel Tava žēlastība man ir par iepriecināšanu, tā kā Tu Savam kalpam esi solījis.
Lat di miskunn vera til trøyst for meg, etter det du hev sagt til din tenar!
77 Lai Tava žēlastība man notiek, ka es dzīvoju, jo Tava bauslība ir mans prieks.
Lat di miskunn koma yver meg so eg kann liva! for di lov er mi lyst.
78 Lai top kaunā pārgalvji, kas mani ar meliem nospieduši; bet es pārdomāju Tavas pavēles.
Lat dei ovmodige verta skjemde! for dei hev trykt meg utan årsak. Eg grundar på dine fyresegner.
79 Lai pie manis griežas, kas Tevi bīstas, un kas pazīst Tavas liecības.
Lat deim snu seg til meg, dei som ottast deg, og kjenner dine vitnemål!
80 Lai mana sirds ir skaidra pie Taviem likumiem, ka netopu kaunā.
Lat mitt hjarta vera fullkome i dine fyreskrifter, so eg ikkje skal verta til skammar!
81 Manai dvēselei slāpst pēc Tavas pestīšanas; es ceru uz Taviem vārdiem.
Mi sjæl naudstundar etter di frelsa, eg ventar på ditt ord.
82 Manas acis ilgojās pēc Tavām apsolīšanām, ka es saku: kad Tu mani iepriecināsi?
Mine augo naudstundar etter ditt ord, og eg segjer: «Når vil du trøysta meg?»
83 Jo es esmu kā ādas trauks dūmos; taču es neaizmirstu Tavus likumus.
For eg er som ei lerflaska i røyk; dine fyreskrifter gløymer eg ikkje.
84 Cik tad Tavam kalpam dienu? Kad Tu turēsi sodu pār maniem vajātājiem?
Kor mange er vel dagarne for din tenar? Når vil du halda dom yver deim som forfylgjer meg?
85 Pārgalvji man rok bedres, tie, kas neturas pēc Tavas bauslības.
Dei ovmodige hev grave graver for meg, dei som ikkje liver etter di lov.
86 Visi Tavi baušļi ir patiesība; tie mani vajā ar meliem, - palīdzi man!
Alle dine bodord er trufaste; med lygn forfylgjer dei meg; hjelp meg!
87 Tie mani gandrīz iznīcinājuši virs zemes, bet es neesmu atstājis Tavas pavēles.
Dei hadde so nær tynt meg i landet, men eg hev ikkje forlate dine fyresegner.
88 Atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības, tad es sargāšu Tavas mutes liecību.
Haldt meg i live etter di miskunn! So vil eg taka vare på vitnemålet frå din munn.
89 Kungs, Tavs vārds pastāv mūžīgi debesīs.
Til æveleg tid, Herre, stend ditt ord fast i himmelen.
90 Tava patiesība stāv līdz radu radiem. Tu zemi esi stiprinājis, ka tā stāv.
Frå ætt til ætt varer din truskap, du hev grunnfest jordi, og ho stend.
91 Pēc Taviem likumiem tie vēl šodien stāv, jo viss Tev kalpo.
Til å setja dine domar i verk stend dei der i dag; for alle ting er dine tenarar.
92 Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, tad es jau sen būtu bojā gājis savās bēdās.
Dersom ikkje di lov hadde vore mi lyst, so hadde eg forgjengest i mi djupe naud.
93 Tavas pavēles es neaizmirsīšu ne mūžam, jo caur tām Tu mani esi atspirdzinājis.
I all æva skal eg ikkje gløyma dine fyresegner, for ved deim hev du halde meg i live.
94 Tavs es esmu, atpestī mani; jo es meklēju Tavas pavēles.
Din er eg, frels meg! for dine fyresegner hev eg spurt etter.
95 Bezdievīgie glūn uz mani, mani samaitāt, bet es lieku vērā Tavas liecības.
På meg hev dei ugudlege venta og vil tyna meg; på dine vitnemål agtar eg.
96 Es esmu redzējis, ka ikvienam stiprumam ir gals, bet Tavs bauslis pastāv bez gala.
På alt det fullkomne hev eg set ein ende; men dine bodord rekk ovleg vidt.
97 Cik ļoti es mīlēju Tavu bauslību! To es pārdomāju ikdienas.
Kor eg hev lovi di kjær! Heile dagen er ho i min tanke.
98 Ar Saviem baušļiem Tu dari mani gudrāku pār maniem ienaidniekiem, jo tie (baušļi) ir mūžam pie manis.
Dine bodord gjer meg visare enn mine fiendar, for æveleg eig eg deim.
99 Es esmu vairāk izmācīts nekā visi mani mācītāji, jo es pārdomāju Tavas liecības.
Eg hev vorte klokare enn alle mine lærarar, for eg grundar på dine vitnemål.
100 Es esmu prātīgāks nekā tie vecie, jo es turu Tavas pavēles.
Eg er vitugare enn dei gamle, for dine fyresegner hev eg teke vare på.
101 Es atrauju savu kāju no visiem blēžu ceļiem, ka es sargāju Tavu vārdu.
Frå kvar vond stig hev eg halde mine føter burte, so eg kunde halda ditt ord.
102 Es neatkāpjos no Tavām tiesām, jo Tu mani māci.
Frå dine lover hev eg ikkje vike, for du hev lært meg upp.
103 Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki par medu manām lūpām!
Kor søt din tale er for gomen min, betre enn honning for munnen min.
104 Caur Tavām pavēlēm es topu prātīgs, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus.
Av dine fyresegner fær eg vit, difor hatar eg kvar lygnestig.
105 Tavs vārds ir manas kājas spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.
Ditt ord er ei lykt for min fot og eit ljos for min stig.
106 Es esmu zvērējis un to turēšu stipri, ka es sargāšu Tavas taisnības tiesas.
Eg hev svore og hev halde det, å taka vare på dine rettferdslover.
107 Es esmu ļoti apbēdināts, Kungs, atspirdzini mani pēc Tava vārda.
Eg er ovleg nedbøygd; Herre, haldt meg i live etter ditt ord!
108 Ak Kungs, lai Tev jel patīk manas mutes upuri, un māci man Tavas tiesas.
Lat min munns offer tekkjast deg, Herre, og lær meg dine rettar!
109 Mana dvēsele stāv vienmēr manā rokā, taču es neaizmirstu Tavu bauslību.
Eg gjeng alltid med livet i neven, men di lov hev eg ikkje gløymt.
110 Bezdievīgie man liek valgus, taču es nealojos no Tavām pavēlēm.
Dei ugudlege hev lagt snara for meg; men frå dine fyresegner hev eg ikkje villa meg burt.
111 Tavas liecības es turu par savu mantu mūžīgi, jo tās ir manas sirds līksmība.
Til æveleg eiga hev eg fenge dine vitnemål, for dei er mi hjartans gleda.
112 Es griežu savu sirdi, darīt Tavus likumus mūžīgi līdz pat galam.
Eg hev bøygt mitt hjarta til å gjera etter dine fyreskrifter, æveleg og til endes.
113 Es ienīstu tos divprātīgos un mīlēju Tavu bauslību.
Dei tvihuga hatar eg, men di lov elskar eg.
114 Tu esi mans patvērums un manas priekšturamās bruņas; uz Tavu vārdu es gaidu.
Du er mi livd og min skjold, og på ditt ord ventar eg.
115 Atstājaties no manis, jūs ļauna darītāji, ka es varu turēt sava Dieva baušļus.
Vik frå meg, de som gjer vondt, at eg kann halda min Guds bodord!
116 Uzturi mani pēc Tava Vārda, ka es dzīvoju, un lai es kaunā netopu savā cerībā.
Haldt meg uppe etter ditt ord, so eg kann liva, og lat meg ikkje verta til skammar med mi von!
117 Stiprini mani, ka topu vesels, tad es skatīšos uz Taviem likumiem vienmēr.
Haldt meg uppe, so eg kann verta frelst! So vil eg alltid sjå med lyst på dine fyreskrifter.
118 Tu atmeti visus, kas no Taviem likumiem nomaldās; jo meli ir viņu viltus būšana.
Du agtar for inkje alle deim som fer vilt frå dine fyreskrifter; for deira svik er fåfengd.
119 Tu atmeti visus bezdievīgos virs zemes kā sārņus, tādēļ es mīļoju Tavas liecības.
Som slagg kastar du burt alle ugudlege på jordi; difor elskar eg dine vitnemål.
120 Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām, un man ir bail no Tavām sodībām.
Eg rys i holdet av rædsla for deg, og for dine domar ottast eg.
121 Es daru tiesu un taisnību; nenodod mani maniem varas darītājiem.
Eg hev gjort rett og rettferd, du vil ikkje gjeva meg yver til deim som trykkjer meg.
122 Aizstāvi Tu Savu kalpu uz labu, ka pārgalvji mani nepārvar.
Gakk i borg for tenaren din, so det må ganga honom vel! lat ikkje dei ovmodige trykkja meg!
123 Manas acis ilgojās pēc Tavas pestīšanas un pēc Tava taisnā vārda.
Augo mine naudstundar etter di frelsa og etter ditt rettferdsord.
124 Dari pēc Savas žēlastības Savam kalpam un māci man Tavus likumus.
Gjer med din tenar etter di miskunn og lær meg dine fyreskrifter!
125 Es esmu Tavs kalps; dari man gudru, ka es atzīstu Tavas liecības.
Eg er din tenar; gjev meg vit, so eg kann kjenna dine vitnemål!
126 Laiks ir, ka Tas Kungs Savu darbu dara; tie lauzuši Tavu bauslību.
Det er tid for Herren til å gripa inn, dei hev brote di lov.
127 Tādēļ es mīļoju Tavu bauslību vairāk nekā zeltu un šķīstu zeltu.
Difor elskar eg dine bodord meir enn gull, ja, meir enn fint gull.
128 Tādēļ es turu visas pavēles par it taisnām; ikkatru viltus ceļu es ienīstu.
Difor held eg alle fyresegner um alle ting for rette; eg hatar kvar lygnestig.
129 Tavas liecības ir brīnišķas, tādēļ mana dvēsele tās tur.
Underfulle er dine vitnemål, difor tek mi sjæl vare på deim.
130 Kad Tavi Vārdi atveras, tad tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.
Når ordi dine opnar seg, gjev dei ljos, og dei gjer dei einfalde kloke.
131 Savu muti es atdaru ilgodamies, jo Tavu baušļu man gribās.
Eg let munnen upp og sukka av lengting; for etter dine bodord stunda eg.
132 Griezies pie manis un esi man žēlīgs, kā Tu mēdzi darīt tiem, kas Tavu vārdu mīl.
Vend deg til meg og ver meg nådig, som rett er mot deim som elskar ditt namn!
133 Stiprini manus soļus iekš Taviem vārdiem, un lai ļaunums nevalda pār mani.
Gjer mine stig faste ved ditt ord, og lat ingen urett råda yver meg!
134 Atpestī mani no cilvēku spaidiem, tad es turēšu Tavas pavēles.
Løys du meg ut or menneskjevald! So vil eg halda dine fyresegner.
135 Apgaismo Savu vaigu pār Savu kalpu un māci man Tavus likumus.
Lat di åsyn lysa på din tenar, og lær meg dine fyreskrifter!
136 Manas acis izraud asaru upes, tāpēc ka netur Tavu bauslību.
Vatsbekkjer renn or augo mine, av di folk ikkje held di lov.
137 Kungs, Tu esi taisns un Tavas tiesas ir taisnas.
Rettferdig er du, Herre, og rette er dine domar.
138 Taisnībā Tu esi piekodinājis un lielā patiesībā Savas liecības.
Du hev fyreskrive dine vitnemål i rettferd og i stor truskap.
139 Mans karstums mani gandrīz nomācis, tāpēc ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus.
Min brennhug hev tært meg upp, av di mine motstandarar hev gløymt dine ord.
140 Tavi Vārdi ir ļoti šķīsti, un Tavs kalps tos mīļo.
Ditt ord er vel reinsa, og din tenar elskar det.
141 Es esmu mazs un nievāts, bet Tavas pavēles es neaizmirstu.
Liten er eg og vanvyrd; dine fyresegner hev eg ikkje gløymt.
142 Tava taisnība ir taisnība mūžīgi, un Tava bauslība ir patiesība.
Di rettferd er ei æveleg rettferd, og di lov er sanning.
143 Bēdas un bailes man uzgājušas, bet Tavi baušļi ir mans prieks.
Naud og trengsla fann meg; dine bodord er mi lyst.
144 Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es dzīvošu.
Rettferdige er dine vitnemål til æveleg tid; gjev meg skyn, so eg kann liva!
145 Es saucu no visas sirds, paklausi mani, Kungs, tad es turēšu Tavus likumus.
Eg ropar av alt mitt hjarta, svara meg, Herre! Dine fyreskrifter vil eg taka vare på.
146 Es Tevi piesaucu, palīdzi man, ka turu Tavas liecības.
Eg ropar til deg, frels meg! so vil eg halda dine vitnemål.
147 Es nāku ar mazu gaismiņu un kliedzu; uz Tavu Vārdu es ceru.
Tidleg i dagningi var eg uppe og ropa um hjelp; eg venta på ditt ord.
148 Agri manas acis mostas, pārdomāt Tavus Vārdus.
Mine augo var uppe fyre nattevakterne, so eg kunde grunda på ditt ord.
149 Klausi manu balsi pēc Tavas žēlastības; Kungs, atspirdzini mani pēc Tavām tiesām.
Høyr mi røyst etter di miskunn, Herre, haldt meg i live etter dine domar!
150 Kas dzenās pēc blēdības, tie laužās uz mani, tie atkāpjas tālu no Tavas bauslības.
Dei er nær som renner etter ugjerning; frå di lov er dei langt burte.
151 Kungs, Tu esi tuvu, un visi Tavi baušļi ir patiesība.
Du er nær, Herre, og alle dine bodord er sanning.
152 No iesākuma es zinu, ka Tu Savas liecības esi stiprinājis uz mūžību.
Longe sidan veit eg av dine vitnemål, at du hev grunnfest deim i all æva.
153 Uzlūko manās bēdās un izglāb mani, jo Tavu bauslību es neaizmirstu.
Sjå til mi djupe naud og fria meg ut! For di lov hev eg ikkje gløymt.
154 Iztiesā Tu manu tiesu un atpestī mani, atspirdzini mani pēc Taviem Vārdiem.
Før mi sak, og løys meg ut, haldt meg i live etter ditt ord!
155 Pestīšana paliek tālu no bezdievīgiem, jo tie nemeklē Tavus likumus.
Frelsa er langt frå dei ugudlege, for dine fyreskrifter spør dei ikkje etter.
156 Kungs, liela ir Tava apžēlošanās; atspirdzini mani pēc Tavām tiesām.
Di miskunn er stor, Herre; haldt meg i live etter dine domar!
157 Daudz ir manu vajātāju un pretinieku; bet es neatkāpjos no Tavām liecībām.
Mange er dei som forfylgjer meg og stend meg imot; frå dine vitnemål hev eg ikkje vike.
158 Es redzu pārkāpējus, un man sāp, ka tie netur Tavus Vārdus.
Eg såg dei utrue og fekk uhug, av di dei ikkje heldt ditt ord.
159 Uzlūko, ka es Tavas pavēles mīļoju; ak Kungs, atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības.
Sjå at eg hev elska dine fyresegner! Herre, haldt meg i live etter di miskunn!
160 Tavs vārds visnotaļ ir patiesība, un visas Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi.
Summen av ditt ord er sanning, og æveleg stend all di rettferds lov.
161 Lieli kungi mani vajā bez vainas, bet mana sirds bīstas no Taviem Vārdiem.
Hovdingar forfylgde meg utan orsak, men mitt hjarta ottast dine ord.
162 Es priecājos par Tavu Vārdu, kā kas dabūjis lielu laupījumu.
Eg gled meg yver ditt ord, som når ein finn mykje herfang.
163 Es ienīstu melus un turu tos par negantību; Tavu bauslību es mīļoju.
Lygn hev eg hata og havt stygg til; di lov hev eg elska.
164 Es Tevi teicu septiņkārt dienā par Tavām taisnām tiesām.
Sju gonger um dagen hev eg lova deg for dine rettferdige domar.
165 Kas Tavu bauslību mīļo, tiem ir liels miers un tie nekur nepiedurās.
Mykje fred hev dei som elskar di lov, og ingen støyt fær deim til fall.
166 Ak Kungs, es gaidu uz Tavu pestīšanu un daru pēc Taviem baušļiem.
Eg hev venta på di frelsa, Herre, og dine bodord hev eg halde.
167 Mana dvēsele tur Tavas liecības, un es tās ļoti mīļoju,
Mi sjæl hev halde dine vitnemål, og eg elska deim mykje.
168 Es pasargu Tavas pavēles un Tavas liecības, jo visi mani ceļi ir Tavā priekšā.
Eg hev halde dine fyresegner og dine vitnemål, for alle mine vegar er for di åsyn.
169 Ak Kungs, lai mana saukšana nāk priekš Tava vaiga! Dari mani gudru pēc Tava Vārda!
Lat mitt klagerop koma fram for di åsyn, Herre! Gjev meg skyn etter ditt ord.
170 Lai mana sirds lūgšana nāk priekš Tava vaiga! Izglāb mani pēc Tava Vārda!
Lat mi bøn koma for di åsyn! Frels meg etter ditt ord!
171 Manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu, kad tu man māci Tavus likumus.
Mine lippor skal fløda yver av lovsong, for du lærer meg dine fyreskrifter;
172 Mana mēle dziedās no Taviem vārdiem, jo visi Tavi baušļi ir taisnība.
Mi tunga skal syngja um ditt ord; for alle dine bodord er rettferd.
173 Lai Tava roka man nāk palīgā, jo Tavas pavēles es esmu izredzējies.
Lat di hand vera meg til hjelp! for dine fyresegner hev eg valt ut.
174 Kungs, man gribās Tavas pestīšanas, un Tava bauslība ir mans prieks.
Eg lengtar etter di frelsa, Herre, og di lov er mi lyst.
175 Lai dzīvo mana dvēsele, ka tā Tevi var teikt, un lai Tavas tiesas man palīdz.
Lat mi sjæl leva og lova deg, og lat dine domar hjelpa meg!
176 Es maldos kā pazudusi avs, - meklē Savu kalpu, jo es neaizmirstu Tavas pavēles.
Eg hev fare vilt; leita upp din tenar som ein burtkomen sau! for dine bodord hev eg ikkje gløymt.
