Psalmi 109

1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu!

2 Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli.

3 Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas.

4 Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu.

5 Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību.

6 Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku.

7 Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku.

8 Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū.

9 Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni.

10 Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām.

11 Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu.

12 Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus.

13 Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā.

14 Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd.

15 Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta.

16 Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu.

17 Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa.

18 Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos.

19 Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas.

20 Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli.

21 Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani.

22 Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota.

23 Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis.

24 Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav.

25 Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu.

26 Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības!

27 Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis.

28 Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās.

29 Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem.

30 Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē.

31 Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā.