< Psalmi 109 >

1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu!
Veisuunjohtajalle; Daavidin virsi. Jumala, minun ylistykseni, älä ole vaiti.
2 Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli.
Sillä he ovat avanneet minua vastaan jumalattoman ja petollisen suun, he puhuttelevat minua valheen kielellä.
3 Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas.
Vihan sanoilla he ovat minut piirittäneet, ja syyttä he sotivat minua vastaan.
4 Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu.
Rakkauteni palkaksi he minua vainoavat, mutta minä ainoastaan rukoilen.
5 Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību.
He kostavat minulle hyvän pahalla ja rakkauteni vihalla.
6 Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku.
Aseta jumalaton mies häntä vastaan, ja seisokoon syyttäjä hänen oikealla puolellansa.
7 Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku.
Oikeuden edessä hän joutukoon syyhyn, ja hänen rukouksensa tulkoon synniksi.
8 Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū.
Hänen päivänsä olkoot harvat, ottakoon toinen hänen kaitsijatoimensa.
9 Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni.
Tulkoot hänen lapsensa orvoiksi ja hänen vaimonsa leskeksi.
10 Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām.
Kierrelkööt hänen lapsensa alati kerjäten, anelkoot kaukana kotinsa raunioilta.
11 Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu.
Anastakoon koronkiskuri kaiken hänen omansa, ja riistäkööt vieraat hänen vaivannäkönsä.
12 Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus.
Älköön kukaan osoittako hänelle laupeutta, älköönkä kukaan armahtako hänen orpojansa.
13 Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā.
Hänen jälkeläisensä hävitkööt sukupuuttoon, pyyhittäköön heidän nimensä pois toisessa polvessa.
14 Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd.
Hänen isiensä rikkomukset pysykööt Herran muistossa, älköönkä hänen äitinsä syntiä pyyhittäkö pois.
15 Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta.
Olkoot ne Herran edessä alati, ja hävittäköön hän heidän muistonsa maan päältä.
16 Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu.
Sillä se mies ei ajatellutkaan tehdä laupeutta, vaan vainosi kurjaa ja köyhää ja sydämen tuskassa olevaa, tappaaksensa hänet.
17 Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa.
Hän rakasti kirousta, ja se kohtasi häntä; hän ei huolinut siunauksesta, ja se väistyi hänestä kauas.
18 Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos.
Hän puki kirouksen yllensä niinkuin vaatteensa, ja se meni hänen sisuksiinsa niinkuin vesi ja hänen luihinsa niinkuin öljy.
19 Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas.
Se olkoon hänellä viittana, johon hän verhoutuu, ja vyönä, johon hän aina vyöttäytyy.
20 Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli.
Tämä olkoon Herralta minun vainoojaini palkka ja niiden, jotka puhuvat pahaa minua vastaan.
21 Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani.
Mutta sinä, Herra, Herra, auta minua nimesi tähden, sillä sinun armosi on hyvä, pelasta minut.
22 Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota.
Sillä minä olen kurja ja köyhä, ja sydämeni on haavoitettu minun rinnassani.
23 Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis.
Minä katoan pois kuin pitenevä varjo, minut pudistetaan pois kuin heinäsirkka.
24 Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav.
Polveni horjuvat paastoamisesta, ja minun ruumiini on laihtunut lihattomaksi.
25 Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu.
Ja minä olen joutunut heidän herjattavakseen, minut nähdessään he nyökyttävät päätänsä.
26 Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības!
Auta minua, Herra, minun Jumalani, pelasta minut armosi jälkeen;
27 Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis.
ja he saakoot tuta, että tämä on sinun kätesi, että sinä, Herra, sen teit.
28 Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās.
Jos he kiroavat, siunaa sinä, jos he nousevat, joutukoot häpeään, mutta palvelijasi saakoon iloita.
29 Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem.
Olkoon häväistys minun vainoojaini pukuna, ja verhotkoon heitä heidän häpeänsä niinkuin viitta.
30 Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē.
Minä suullani kiitän suuresti Herraa, ja monien keskellä minä ylistän häntä.
31 Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā.
Sillä hän seisoo köyhän oikealla puolella pelastaakseen hänet niistä, jotka hänet tuomitsevat.

< Psalmi 109 >