Psalmi 109
1 Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu!
Til Sangmesteren. Af David. En Salme. Du min Lovsangs Gud, vær ej tavs!
2 Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli.
Thi en gudløs, svigefuld Mund har de aabnet imod mig, taler mig til med Løgntunge,
3 Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas.
med hadske Ord omringer de mig og strider imod mig uden Grund;
4 Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu.
til Løn for min Kærlighed er de mig fjendske, skønt jeg er idel Bøn;
5 Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību.
de gør mig ondt for godt, gengælder min Kærlighed med Had.
6 Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku.
Straf ham for hans Gudløshed, lad en Anklager staa ved hans højre,
7 Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku.
lad ham gaa dømt fra Retten, hans Bøn blive regnet for Synd;
8 Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū.
hans Livsdage blive kun faa, hans Embede tage en anden;
9 Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni.
hans Børn blive faderløse, hans Hustru vorde Enke;
10 Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām.
hans Børn flakke om og tigge, drives bort fra et øde Hjem;
11 Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu.
Aagerkarlen rage efter alt, hvad han har, og fremmede rane hans Gods;
12 Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus.
ingen være langmodig imod ham, ingen ynke hans faderløse;
13 Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā.
hans Afkom gaa til Grunde, hans Navn slettes ud i næste Slægt;
14 Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd.
lad hans Fædres Skyld ihukommes hos HERREN, lad ikke hans Moders Synd slettes ud,
15 Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta.
altid være de HERREN for Øje; hans Minde vorde udryddet af Jorden,
16 Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu.
fordi det ej faldt ham ind at vise sig god, men han forfulgte den arme og fattige og den, hvis Hjerte var knust til Døde;
17 Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa.
han elsked Forbandelse, saa lad den naa ham; Velsignelse ynded han ikke, den blive ham fjern!
18 Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos.
Han tage Forbandelse paa som en Klædning, den komme som Vand i hans Bug, som Olie ind i hans Ben;
19 Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas.
den blive en Dragt, han tager paa, et Bælte, han altid bærer!
20 Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli.
Det være mine Modstanderes Løn fra HERREN, dem, der taler ondt mod min Sjæl.
21 Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani.
Men du, o HERRE, min Herre, gør med mig efter din Godhed og Naade, frels mig for dit Navns Skyld!
22 Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota.
Thi jeg er arm og fattig, mit Hjerte vaander sig i mig;
23 Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis.
som Skyggen, der hælder, svinder jeg bort, som Græshopper rystes jeg ud;
24 Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav.
af Faste vakler mine Knæ, mit Kød skrumper ind uden Salve;
25 Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu.
til Spot for dem er jeg blevet, de ryster paa Hovedet, naar de ser mig.
26 Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības!
Hjælp mig, HERRE min Gud, frels mig efter din Miskundhed,
27 Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis.
saa de sander, det var din Haand, dig, HERRE, som gjorde det!
28 Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās.
Lad dem forbande, du vil velsigne, mine Uvenner vorde til Skamme, din Tjener glæde sig;
29 Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem.
lad mine Fjender klædes i Skændsel, iføres Skam som en Kappe!
30 Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē.
Med min Mund vil jeg højlig takke HERREN, prise ham midt i Mængden;
31 Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā.
thi han staar ved den fattiges højre at fri ham fra dem, der dømmer hans Sjæl.
