Psalmi 107
1 Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!
Hvalite Gospoda, jer je dobar; jer je dovijeka milost njegova.
2 Lai tā saka tie, ko Tas Kungs ir atpestījis, ko Viņš izglābis no spaidītāju rokas
Tako neka reku koje je izbavio Gospod, koje je izbavio iz ruke neprijateljeve,
3 Un sapulcinājis no tām zemēm, no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un no jūras.
Skupio ih iz zemalja, od istoka i zapada, od sjevera i mora.
4 Tie, kas tuksnesī maldījās pa nestaigātiem ceļiem un neatrada pilsētu, kur varēja dzīvot,
Lutaše po pustinji gdje se ne živi, puta gradu naseljenome ne nahodiše;
5 Izsalkuši un izslāpuši, ka viņa dvēsele nogura.
Bjehu gladni i žedni, i duša njihova iznemagaše u njima;
6 Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm,
Ali zavikaše ka Gospodu u tuzi svojoj; i izbavi ih iz nevolje njihove.
7 Un Viņš tos vadīja pa taisnu ceļu, ka tie gāja uz to pilētu, kur varēja dzīvot:
I izvede ih na prav put, koji ide u grad naseljeni.
8 Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem,
Neka hvale Gospoda za milost njegovu, i za èudesa njegova radi sinova ljudskih!
9 Ka Viņš paēdinājis iztvīkušo un ar labumu piepildījis izsalkušo. -
Jer siti dušu taštu, i dušu gladnu puni dobra.
10 Tie, kas tumsībā sēdēja un nāves ēnā, saistīti bēdās un dzelzīs,
Sjedješe u tami i u sjenu smrtnom, okovani u tugu i u gvožðe;
11 Tāpēc ka tie bija pretī turējušies Dieva baušļiem un nicinājuši tā Visuaugstākā padomu;
Jer ne slušaše rijeèi Božijih, i ne mariše za volju višnjega.
12 Tādēļ viņu sirds tapa apbēdināta ar grūtumu, un tie pakrita un palīga nebija.
On poništi srce njihovo stradanjem; spotakoše se, i ne bješe ko da pomože.
13 Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm
Ali zavikaše ka Gospodu u tuzi svojoj, i izbavi ih iz nevolje njihove;
14 Un tos izveda no tumsības un nāves ēnas un saraustīja viņu saites:
Izvede ih iz tame i sjena smrtnoga, i raskide okove njihove.
15 Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem,
Neka hvale Gospoda za milost njegovu, i za èudesa njegova radi sinova ljudskih!
16 Ka Viņš salauž vara durvis un sadauza dzelzs bultas. -
Jer razbi vrata mjedena, i prijevornice gvozdene slomi.
17 Tie ģeķi, kas tapa mocīti savu grēku ceļu un savu noziegumu dēļ,
Bezumnici stradaše za nevaljale putove svoje, i za nepravde svoje.
18 Tā ka viņu dvēselei riebās visa barība, un ka tie nogrima līdz pat nāves vārtiem.
Svako se jelo gadilo duši njihovoj, i doðoše do vrata smrtnijeh.
19 Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm.
Ali zavikaše ka Gospodu u tuzi svojoj, i izbavi ih iz nevolje njihove.
20 Viņš sūtīja Savu vārdu un tos dziedināja un tos izrāva no viņu bedrēm:
Posla rijeè svoju i iscijeli ih, i izbavi ih iz groba njihova.
21 Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem,
Neka hvale Gospoda za milost njegovu, i za èudesa njegova radi sinova ljudskih!
22 Un pateikšanas upurus upurēt un Viņa darbus izteikt ar prieku. -
I neka prinesu žrtvu za hvalu, i kazuju djela njegova u pjesmama!
23 Tie, kas ar lielām laivām pa jūru līgojās un strādāja savu darbu uz lieliem ūdeņiem,
Koji plove po moru na korabljima, i rade na velikim vodama,
24 Kas Tā Kunga darbu redzējuši un Viņa brīnumus jūras dziļumos,
Oni su vidjeli djela Gospodnja, i èudesa njegova u dubini.
25 Kad Viņš runāja un pacēla vētru, kas viļņus paaugstināja,
Kaže, i diže se silan vjetar, i ustaju vali na njemu,
26 Un tie tā kā uz debesīm kāpa un atkal nogrima dziļumos, ka viņu dvēsele no bailības izkusa,
Dižu se do nebesa i spuštaju do bezdana: duša se njihova u nevolji razliva;
27 Un tapa mētāti un zvalstījās, kā piedzēruši un visa viņu gudrība iznīka.
Posræu i ljuljaju se kao pijani; sve mudrosti njihove nestaje.
28 Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm;
Ali zavikaše ka Gospodu u tuzi svojoj, i izvede ih iz nevolje njihove.
29 Viņš klusināja vētru, tā ka viļņi norima;
On obraæa vjetar u tišinu, i vali njihovi umuknu.
30 Un tie priecājās, ka norima, un Viņš tos veda uz ostu, kurp tiem gribējās:
Vesele se kad se stišaju, i vodi ih u pristanište koje žele.
31 Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem.
Neka hvale Gospoda za milost njegovu, i za èudesa njegova radi sinova ljudskih!
32 Un Viņu paaugstināt ļaužu draudzē un Viņu slavēt vecaju vidū.
Neka ga uzvišuju na saboru narodnom, na skupštini starješinskoj slave ga!
33 Viņš upes padara par tuksnesi un ūdens avotus par izkaltušām vietām,
On pretvara rijeke u pustinju, i izvore vodene u suhotu,
34 Un auglīgu zemi Viņš padara par neauglīgu viņas iedzīvotāju blēdības dēļ;
Rodnu zemlju u slanu pustaru za nevaljalstvo onijeh koji žive na njoj.
35 Un tuksnesi viņš atkal padara ūdeņainu un sauso zemi avoksnainu.
On pretvara pustinju u jezera, i suhu zemlju u izvore vodene,
36 Un liek tur dzīvot tiem izsalkušiem, ka tie var uzcelt pilsētu, kur mājot,
I naseljava onamo gladne. Oni zidaju gradove za življenje;
37 Un apsēt tīrumus un dēstīt vīna dārzus, kas nes bagātus augļus.
Siju polja, sade vinograde i sabiraju ljetinu.
38 Un Viņš tos svētī, ka tie ļoti vairojās, un viņu lopi nenonīkst.
Blagosilja ih i množe se jako, i stoke im ne umaljuje.
39 Un viņi bija mazumā gājuši un panīkuši caur nelaimes varu un bēdām.
Prije ih bijaše malo, padahu od zla i nevolje, što ih stizaše.
40 Viņš izgāž nievāšanu uz lieliem kungiem un liek tiem aloties tuksnesī, kur ceļa nav;
On sipa sramotu na knezove, i ostavlja ih da lutaju po pustinji gdje nema putova.
41 Bet paaugstina bēdīgo no viņa bēdām un vairo viņa dzimumu kā avju pulku.
On izvlaèi ubogoga iz nevolje, i plemena množi kao stado.
42 To sirdsskaidrie redz un priecājās, un visai blēdībai jātur mute.
Dobri vide i raduju se, a svako nevaljalstvo zatiskuje usta svoja.
43 Kas gudrs, lai to ņem vērā un lai atzīst Tā Kunga žēlastības darbus.
Ko je mudar, neka zapamti ovo, i neka poznadu milosti Gospodnje.
